Baudpilnais decembris

LosOjosVerdes
LosOjosVerdes 6. janvāris 2016 17:41
1098

Šodien piesēdos un apjautu, ka esmu jau janvārī. Pie tam citā gadā! Šausmas! Kur tas decembris palika? It kā taču ne skrēju pa bodēm, ne pārspīlēti gatavojos gada trakākajam svētku virpulim, bet acīmredzami tas virpulis tāpat mani aizrāva sev līdzi, liekot pazaudēties gan laikā, gan telpā. 

Pirmo mēneša pusi aizvadīju, ar bērniem kopā griežot, līmējot, krāsojot un realizējot citas savas un viņu trakākās idejas. Vislielākais prieks par izgatavotajām un nosūtītajām kartiņām. Taču milzīgi lielu pārsteiumu mums sagādāja daudzās kartiņas, kas gandrīz vai ik rītu bija iegūlušas mūsu pastkastītē. Secināju, ka ar katru gadu aizvien populārāk paliek apsveikumus nesūtīt vien nenozīmīgā sms veidā, bet gan ar savu roku rakstītus, kad vari padomāt par katru rindiņu, ko raksti saņēmējam, kad katra rindiņa ir piemērota tieši tam cilvēkam, kad copy paste variants netiek izskatīts. Ticu, ka pa pastu apsveikumu nesūta nevienam, kas nav svarīgs. Svarīgs rads, draugs, kaut vai virtuāls :) (Paldies, Nymph, par ideju!) Un manu sirdi priecēja fakts, ka es un mana ģimene esam  svarīgi tik daudziem.

20160106165545-52369.jpg

Otra mēneša puse man pagāja, baudot citu sniegumus. Kāri tvēru mākslinieku sniegumus gan Leļļu un citā bērnu teātrī, gan Jaunā Rīgas teātra aktiera sniegumu izrādē "Vectēvs". Nebiju to redzējusi, kaut izrāde skatāma jau kopš 2009.gada. Tā ir Viļa Daudziņa monoizrāde. Par II Pasaules karu, tā vērtībām, zaudējumiem, sasniegumiem, par skatījumu uz to no dažādu cilvēku skatupunkta. Aktiermeistarībai jau it kā piekasīties nevar, taču, taču. Kaut kas man īsti nelika tam visam noticēt. It sevišķi viena personāža dzīvesstāsts un redzējums. Kaut kur vēlāk arī lasīju kāda vēsturnieka recenziju, ka viņš arī dikti apšauba, ka atrastos kāds latviešu leģionārs, kura mājās goda vietā tiktu turēts nacistu karogs. Bet jebkurā gadījumā izrāde ir izcila, kaut arī pretrunīga, bet laba ar to, ka ļauj domāt, analizēt un visu ceļu, izejot laukā no teātra telpām vēl līdz nokļūšanai mājās, skaļi diskutēt par to. Ja II Pasaules kara notikumi nav gluži vienaldzīgi un sveši (jo, manuprāt, cilvēks, kurš tā īsti nepārzina to laiku, kuru tas neinteresē, nemaz nesapratīs runāto, pusteikumos izteikto, starp rindām lasāmo (lasi:dzirdamo)), noteikti iesaku sameklēt biļetes.

20160106171634-88105.jpg

Otrs gaidīts notikums mūsu ģimenē bija mūsu akordeonistes Ksenijas Sidorovas koncerts Dzintaros. Jaunā sievete ir ļoti atzīta pasaulē, ieguvusi daudz prestižu balvu, spēlējusi kopā ar daudzām mega zvaigznēm. Tam noteikti palīdz ne tikai lielais darbs, bet arī, protams, skatuves šarms. Kaut arī šī simpātiskā būtne ir šķietami trausla un aboslūti nepiemērota tik lielam un smagam instrumentam, skaņas, ko un kā  viņa izvilina no akordeona, ir tiešā apbrīnas vērts. Un viņa ir cilvēks, kas ļoti veiksmīgi pierādījusi, ka akordeons nav tikai šlāgerīšu instruments, ka tas var spēlēt jebko, ka tas spēj aizstāt pat orķestri. Tā kā mūsu vidējais bērns spēlē akordeonu un ir burtiski ieķēries Ksenijā, protams, vedam viņu uz mākslinieces koncertiem pēc iespējas biežāk.  

20160106170349-97546.jpg

Arī viņš pats paspēja koncertēt gan Ave Sol zālē, gan savā mūzikas skolā, kur izpelnījās skaļas ovācijas un kur man atkal nobira nodevīgās asaras. Katru reizi apsolos, ka šoreiz neraudāšu, ka baudīšu sava dēla spēli, ka turēšu īkšķus, lai viss izdodas, bet, ikreiz, ieraugot viņu iznākam uz skatuves un paklanoties, emocijas gūst virsroku, un asaras lēnām rit pār vaigiem. Aiz lepnuma (redz, cik man foršs puika!), aiz bailēm (ka tik kas nenojūk!), aiz saviļņojuma, aiz tāda kā žēluma, jo saprotu, ka viņš taču arī ir nobijies. Par visu. Bet domāju, ka tā tas ir visām mammām :)

20160106170701-43325.jpg

Un vēl viens atzīmēšanas vērts koncerts, kuru apmeklēju ar dēliem 25.decembrī, ir Rīgas Ziemassvētku koncerts Ķīpsalā. Protams, pianista Vestarda Šimkus klavierspēle, viņa kundzes dziedājums izpelnījās lielākās ovācijas. Nu, labi, vīrs dabūja vairāk:) Jo viņš tiešām spēlē ar sirdi, ar kaut kādu milzīgu degsmi, ko sajūt ikviens klausītājs un skatītājs. Pat mans pusaudža dēls, kurš no mūzikas ir patāls, ar interesi skatījās un brīnījās, kā skrien pianista pirksti, kā viņš burtiski dzīvo līdzi tam, ko izspēlē. Mums ļoti patika. Ļoti pacilājošs un atkal jau baudāms pasākums.

20160106170951-28517.jpg

Tā iespaidā uz centru devāmies kājām pār Vanšu tiltu, kur pavērās brīnišķīgs skats uz Vecrīgu un pārējo Rīgu. Vai man vienai šķiet, ka šogad Rīga ir īpaši daiļa? Visas šīs mazās zvaigznītes koku zaros, gaismiņas, spuldzītes, spīdīgās lāstekas- it kā sīkumi-taču tik svētku sajūtu veicinoši, mirkļa burvības radītāji.

 20160106171112-97063.jpg

20160106171143-32097.jpg

20160106171348-23311.jpg

20160106171429-36312.jpg

Mūziku ļoti daudz klausījos arī mājās. Vīrs man no glabātuves izvilka veco lentinieku. Ak Dievs, šito milzīgo kasti!

20160106171609-90728.jpg

Bērniem vispār acis bija plati ieplēstas, kas tas tāds?!?:D Bet skaņa, kas nāk no lentām, ir pavisam savādāka. Un mana vīram ir patiesi liela kolekcija, Ziemassvētku dziesmas, kur daudzas bija pavisam nedzirdētas, 60.gadu mūziku, Džo Kokera senākos izpildījumus utt., iekļaujot. Vai jūs vel atceraties, kā tās lentas bija jāuztin? Mani pirkti to jau bija piemirsuši, bet nu jau esmu lietpratēja, arī bērni ar interesi apguva to. Ļoti žēl, ka mani vecāki, beidzoties PSRS laikam un ienākot kasetēm, vēlāk jau CD, izsvieda laukā plašu atskaņotāju. Manuprāt, tie izskatījās ļoti simpātiski, it sevišķi tie senākie, pavisam retro ar to lielo tauri. Apspriedām, ka būtu vērts tādu atkal iegādāties. Kaut kas seksīgs tajā atskaņotājā ir. Tas, kā lielā vinila plate griežas, kā tai pieskaras tas taustiņš-lasītājs. Patīkamas atmiņas, kurām ļauties, uzvelkot siltu džemperi un atlaižoties dīvānā. Pie šī mēneša pirkumiem noteikti varu pieskaitīt savu mega lielo džemperi.

20160106172007-40964.jpg

Es pat nevaru paskaidrot, kāpēc to iegādājos, bet mani tas uzrunāja ar savu lielumu (nopirku 3 izmērus lielāku:)), ar pinumu, ar toni. Jūs paskatīsieties un nogrozīsiet galvu (cerams, ka ne pirkstu pie deniņiem :D), nesaprazdama, kas tur tāds ir, bet man tā patīk, ka viņā varu pazust, patīk sajust tā siltumu. Jūtos viņā pati, tāpēc arī to uzvilku uz SK meiteņu randiņu. Man tik ļoti patika mūsu tikšanās klātienē. Izbaudīju katru minūti, kavējoties sarunās par neko un tajā pašā laikā-par visu, jo mums taču patīk vienkārši papļāpāt, patarkšķēt un pasmieties par sevi un vienai par otru. Pēc tikšanās kājām soļoju uz Brīvības pieminekļa pusi un priecājos, ka  mēs esam tik foršas un tik skaistas visā būtībā. Un vēl es domāju, vai es būtu tik pat nepiekasīga, ja tās pašas meitenes būtu manas māsas/radinieces/kolēģes? Jo mēs parasti līdzcilvēkiem izvirzām nez kādas prasības, nerespektējot viņos viņus pašus, viņu skatījumu un viņu īpatnības. Nez kāpēc cenšamies pārveidot pēc sava ģīmja un līdzības. Bet tieši tas man arī patīk,- ka mēs esam tik dažādas. Un tāpēc tik brīnišķīgas. Paldies vēlreiz, meitenes, par tikšanos!

Filmas vai vispār TV skatīties man galīgi nebija laika, toties es izlasīju divas grāmatas. Un abas arī varu ieteikt jums. Viena manās rokās nonāca, pateicoties SK konkursam. Katrīna Veba "Mantojums". Ļoti interesants dzimtas romāns, kur divām māsām, mantojot iespaidīgu muižas namu, jāatšķetina dzimtas noslēpumi, jāsaskaras ar intrigām un mīlestību, jāiemācās piedot sev un senčiem. Pēdējās 100 lappuses izlasīju vienā rāvienā, jo gribēju uzzināt, kas ir kas. Paldies SK! Lasīt-tā ir bauda! Otra grāmata, kas arī ir decembra pirktāko grāmatu TOPā Zvaigzne ABC veikalos, ir Noras Ikstenas "Mātes piens". Jāatzīst, parasti latviešu autorus neizvēlos. Bet šī uzrunāja ar uz aizmugurējā vāka uzrakstīto. Grāmata ir daļēji biogrāfisks romāns par principā jau atkal veselas dzimtas sieviešu dvēseles mantojumu. Patiesībā skaudrs un ļoti latvisks stats par trīs paaudžu sievietēm. Par nespēju mīlēt, par nevēlēšanos dzīvot un tur pretī-par ļoti lielu dzīvesprieku un optimismu, un cerību. Man patika arī tāpēc, ka tik tuvs manam dvēsles stāvoklim, tik ļoti sievišķīgs un maigi nežēlīgs.

20160106172417-95957.jpg

Vēl kāda bauda, ko man sagādāja citi, ir mazdrusciņ dāvanu. Ļoti atbilstoši man-espreso kanniņa. (iepriekšējo nobeidzu:D) Tagad katru rītu baudu aromātisku un stipru kafiju, kas ļauj atmosties ražīgai un skaistai dienai.

20160106172510-90866.jpg

Otra lieta, ko saņēmu no kādas tuvas draudzenes, ir Latvijā ražota svece. Roku darbs. Super smaržīga (pļavas ziedi+aromāti). (www.muniocandela.com). Vakaros to aizdedzinu, baudu plīvojošo liesmiņu un domāju. Gan par dāvinātāju, gan daudz ko citu. Jo domāt un decembris ir kā māsa un brālis, vai ne? Man kaut kā sķiet, ka pat tie, kas nekad neapstājas, decembrī kaut uz mirkli piestāj, padomā un varbūt saskata vairāk kā pa visu gadu. Kaut kas apcerīgs tajā mēnesī ir. Vērtību izsvēršanas, pērļu izzvejošanas, prieka smelšanas un došanas laiks. Filosofiskā triumfs. Bauda dvēselei un garam!

 

Konkurss: Kas jauns decembrī?

20151008140647-14371.jpg

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
pece 6. janvāris 2016 19:10

Tādas trāpīgas dāvanas ir vislabākās!

Ciao 6. janvāris 2016 18:05

o kafijas kanniņa (Y) Forši:)

Linduchy 6. janvāris 2016 17:55

Man arī patika tavs džemperis, riktīgi silts izskatījās :) (Y)
Par dēlu - malacis! Tu vari tiešām lepoties ar savu jaunēkli :) (F)
Un par lentinieku....uijjjjjjjj :D Mums arī vēl saglabājusies vecā audio sistēma. Kādu brīdi atpakaļ gribēju izmest, bet dabūju pa nagiem no vīra - sak, tam būs palikt mūsmājās :D