Šī nedēļa ir aizsteigusies vēja spārniem.  Jāsavelk kopā plusi un mīnusi.

Aprīlis man ir mēnesis dzimšanas dienu zīmē. 15.aprīlī nosvinējām mazajai meitai dzimšanas dienu.

 Un turpinu organizatoriskos darbus pirms mazā dēla dzimšanas dienas. Tā būs 28.04. muzejā. Gribas bērniem parādīt, ka muzejos ir arī interesanti, ne tikai garlaicīgi.

Tepat ir arī Lieldienas.  Uz tām šogad neiespringu. “Zaķis” gan bija saslēpis bērniem olas, ko meklēt no rīta pamostoties, bet tā arī bija lielākā šodienas aktivitāte, ja neskaita vakara koncertu, kurā dziedāju. Nu jā, olas krāsojām pa diviem lāgiem, jo mazā meita nekādi nevarēja sagaidīt, kad tad nu beidzot to varēs darīt!  Tā nu izmēģinājām piektdienā un turpinājām sestdien. Sanāca šādas

Secinājumi - bērniem patika labāk nekā tradicionāli sīpolu mizās krāsotās. Manai sirdij gan sīpolu mizu klasika ir tuvāka... 

Gadījās saskrieties ar krustmāti un viņas teikums – skatos, Tu esi palikusi tievāka! – bija kā balzāms manai dvēselei.  It kā īpaši to nejūtu, bet biksēs, kuras ziemā es nevarēju aizpogāt, šobrīd ielienu brīvi. Laikam jau esmu gan mazliet tievāka palikusi. Vajadzētu aizčāpot uz feldšerpunktu un nosvērties. Ja iegadīsies kāda brīvāka diena, to izdarīšu.

Tagad pie apņemšanās punktiem:

Nopirkt sev kleitu un/vai kurpes.  Šīm abām lietām vēl mazliet  vajadzēs pagaidīt.  Joprojām esmu savas ideālās kleitas un perfekto kurpju meklējumos. Toties pavasara vējjaku sev nopirku gan!

Rīta vingrošana.  Šī nu ir sāpīgā tēma, jo gribas jau tos rītus noslinkot… Piespiest sevi vingrot rītos mēdz būt visai atraktīva nodarbe, jo uzrodas dažādi attaisnojumi, lai to nedarītu. Galvenais no tiem -  es sāku just savu muguru – ir dienas, kad tā kļūst pavisam stīva un sāpīga. Interesanti, ko parādīs magnētiskā rezonanse, kuru veicu aprīļa sākumā? Rezultāti būs 18.04.

Ūdens dzeršana ir kļuvusi par nepieciešamību. Pa dienu sanāk izdzert kādas četras 0,75 l pudeles. Jāsāk mainīt arī ēšanas režīms… 

Grāmata 6 minūtes …  Ir somā. Katru dienu nēsāju līdzi. Reizēm pat izvelku un pašķirstu, bet nu jau otrā nedēļa kā tajā nav tapis neviens ieraksts… Aizbildinājums ierastais – pietrūkst laika… Vai tiešām laika? Kamēr es ar sevis analīzi nodarbojos domās, tikmēr tā ir tāda garāmskrejoša un nepaliekoša, līdz ar to es varu par sevi domāt mazliet labāk, nekā ir īstenībā… A realitāte ir skarbāka nekā man gribētos…

Kopābūšana ar bērniem. Cenšos atrast individuālo laiku katram bērnam. Kopējās nodarbes ir labas, tomēr ir nepieciešams dziļāks kontakts ar katru no bērniem. Tās pasaules, kas man atklājas, ir pārsteidzošas.

Nedēļas atziņa – ne jau sāpes ir tās, kas nogalina. Tieši otrādi – sāpes liek sajust, ka vēl esmu dzīva, jeb – pieaugšana mēdz būt sāpīga padarīšana. 

Varbūt sevis paššaustīšana nav tā prātīgākā nodarbe? Kā Tev šķiet? 

Konkurss: Pavasara 21 dienas apņemšanās