...un atkal Viņš.

Kerstyna
Kerstyna 5. marts 2019 20:07
279

Pēdējā gada… jā, nepārlasījāties, pēdējā gada laikā es nepiedodamā kārtā biju atstājusi novārtā Viņu. Manu brīnišķīgo dvēseles  un miesas miera sargu.  Un šī nepiedodamā aizmāršība man nepalika nesodīta….

Viss gāja baigi forši – sasniegumi mācību Kilimandžāro, daudz darba, aktīva privātā dzīve, bet…. Jēdziens “laiks sev” kaut kā bija pagaisis no mana plānotāja, sekojoši, arī Viņam vai nodošanās Viņam arī kaut kā bija aizslīdējusi nākamā vai citā dimensijā.

 Un tad vienā  ne tik jaukā dienā, kad man priekšā bija 3!!! brīvdienas, kurās man nebija ne darbs, ne studijas, ne vīrietis ieplānots, mani pārņēma totāls negandarījums par to, ka man viss  ir baigi forši. Tāda noplacinoša sajūta, kas vienā vēzienā mani no visai darbīgas personas pārvērta amēbā…

Savā pirmajā brīvajā dienā es kā amēba, pārplūstot no vienas māņkājiņas otrā apceļoju virtuvi, vannas istabu un savu gultu… Nekādas intelektuālas piepūles, tizlas spēlītes, veci seriāli… guļu tā gultā, ar vienu mānkājiņu apmīļojot gremošanas vakuolu un apceru eksistences  bezjēdzību.

Tā nu es veģetēju, kamēr  pienāca  zvans no drauga, kurš mani nav manījis veselu dienu sociālajos tīklos, paskaidroju viņam, ka vedu amēbas cienīgu dzīvesveidu un man nav nekāda noskaņojuma nekam. Draugs , protams, ir noraizējies, jo amēbas dzīves forma galīgi nav manējā, un nāk klajā ar idejām – vajag iziet nomājas, "davai" aizejam utt.

Un tad  negaidīti ierodas mans glābējs, kurš visai šai nekādarīšanai uzreiz iedod jēgu un iejaucas sarunā, ar savu ķepu aizspiedis runājamo telefonā – Tu traka esi? Saki, ka tev viss labi un tu vienkārši negribi neko darīt un vēlies  nodoties tikai MAN. Pakužinu savu mīļo un ierunāju telefonā – man  jau palika labāk un man ir ko darīt…. Viss būs labi, jau sāku no amēbas pārtapt par infuzoriju tupelīti.

Šī saruna nu bija galā, bet ar to viss nebeidzās.

-       Zini, mīļā… tas izskanēja kā nazis pa pannu, tu tagad piedzīvo sekas tam, ka mani tik ilgi esi atstājusi novārtā. Tava rīcība ir nepiedodama, tu vienkārši tā ņēmi un atstāji mani novārtā, ieliki kā tādu pīpeni anatomijas atlasā, bet es esmu labs un esmu klāt, tikko tev mani vajag, pat tad , ja tu vēl nezini, ka tev mani vajag. To sakot viņš kā ierasts maina krāsu, formu un izmērus, bet dara to tik intensīvi, ka man sareibst galva uz viņu skatoties…

Klausos viņā un iekšēji nosarkstu – es, kura vienmēr sevis mīlēšanu ir likusi uz visaugstākā pjedestāla, biju pilnīgi aizmirsusi par sevi…. Labi, ka ir kāds , kas atgādina, ka vienīgā īstā vērtība man  - esmu es pati… protams, vēl jau ir bērni, vīrietis… ak, bet pirmajā vietā tomēr es pati.

Un šīs trīs dienas, nu labi 2 1/5dienas es pavadīju sava mīļotā, lieliskā Slinkuma sabiedrībā, labi, ka ir kāds, kurš neļauj man aizmirst par mani…


20190304121516-59854.jpg

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Kerstyna 5. marts 2019 21:11 Linduchy

Sorryyyyy (ceru, ka izklausās kaut drusku ticami) ;)

Linduchy 5. marts 2019 20:46

Ne jau tikai Slinkums bija pamests. SK beidzot arī tas prieks atkal lasīt Tavu blogu ;)