Ceļš ir akmeņains, bet nav nekā neiespējama. Šī rīta stāsts būs pārdomām tām sievietēm, kas nevar izšķirties-  palikt vienai ar bērniem vai turpināt ierasto dzīvi.

1. daļa Kā viss sākās...

2. daļa. Soli pa solim -ceļš ved uz augšu!

3. daļa. Atmaksa ir salda, bet kāda ir tās cena..

Tā nu mēs ar mazulīti atgriezāmies mājās, kur mani gaidīja 4. gadus vecs dēliņš. Pati otrās grupas invalīde ar diviem maziem bērniem. Kikai palika astoņi mēneši, kad atsāku strādāt skolā par skolotāju. Paralēli mācījos augstskolā, to gan vairāk var saukt par muļļāšanos nevis mācīšananos, beigās mācības 3. kursā pametu. Augstāko izglītību ieguvu daudz vēlāk.

 Ar kaimiņu palīdzību iekopu mazu dārziņu, kur audzināju dārzeņus, zaļumus. Dārzs protams diezgan ātri aizauga, bet kautkas tomēr izauga. Bērni sāka iet dārziņā, es papildus iekārtojos uz pusslodzi bērnudārzā par audzinātāju un mājās mēs gājām tikai vakarā visi kopā. Neskatoties uz to naudas tāpat nepietika, mamma vienmēr atkārtoja, kur tu to naudu liec. Ar laiku pārstāju viņai prasīt palīdzību, kādā no dienām ,mamma atbrauca pie mums bez brīdinājuma, dēliņš omīti gribēja pacienāt ar zupu, kad mamma meklēja maizi, viņš atbildēja, ka maizīti mammīte nopirks r't, kad naudiņu saņems. Kad atnnācu mājās mamma raudāja.............'

Katram ir savs skelets skapī: tā kādā vēla rudens vakarā ar draudzeni, kad bērni gulēja devāmies uz saimniecības lauku, kur zem sniega atradās kāpostu lauks, zinājām, ka tas tāpat sapūs, bet ja prasīsi nedos, Rāpus pa lauku vācām kāpostu galvas un tad zagāmies uz māju. Galvā bija tikai viena doma, ka tikai nepieķertu, tad no darba atlaidīs un dzīvot būs jāiet citus.

Laiku pa laikam sarunās ar kolēģiem pasūrojos par savu grūto dzīvi, tad viena no kolēģem, man jautāja, ko tu pati dari lai labotu situāciju. Viņai bija taisnība, neko. Atradu papildus darbiņu arī brīvdienās. Strādāju par kasieri maksas stāvlaukumā, varat iedomāties, kas tā bija par personības cīņu, skolotāja un kasiere .

Jautāsiet kā bērni, centos vienmēr atrast brītiņu katram, vakarā vienmēr lasījām pasakas. Mēs nevarējām daudz ko atļauties, toties bērni iemācījās, jautāt  nevis nopērc man, bet  vai mēs to varēsim. Galvenais, ka mēs bijām kopā. Dēls agri pieauga un agrāk kā citi taisīja nepatikšanas, bet vienmēr zināja, ka uz mums var paļauties. Mūsu ģimenē bija tikai viens nosacījums- nekad un ne pie kādiem apstākļiem nemelot..... Protams, protams, kā Kika tagad saka es nemeloju, es tikai reizēm nepasaku visu līdz galam.

Tagad viņi ir izauguši, lai kā mēs kādreiz strīdētos, viņi zin, ka ir gaidīti un visas problēmas mēs varam atrisināt kopā. Tā kā būšu gan vira māte, gan sievas māte, es ļoti mīlu savus bērnus, uz zinu, ka mīlēšu arī viņu otras pusītes. Es par visu vairāk gribu, lai mani bērni būtu laimīgi un viņiem dzīvē nebūtu jāpiedzīvo viss tas ko piedzīvoju es.

Kad nolem pieņemt tādu lēmumu  atceries, ka varēsi paļauties tikai uz sevi,tavi bērni ir vajadzīgi tikai tev, īstu draugu būs maz, biežāk uz tevi skatās ar nožēlu. Viens no 100 vīriešiem ir spējīgs pieņemt un ar laiku iemīlēt tavus bērnus. Kā tu nostādīsi šo jautājumu ģimenē  tā arī būs. Nekad neļauj vīrietim darīt pāri taviem bērniem.  

Es šo ceļu soļoju soli pa solim, sākumā neapzinājos, ka tas būs tik grūts, ka viss dzīves smagums būs uz maviem pleciem. Toties tagad man liekas nav lietas ar ko es nevarētu tikt galā. Ttikai tāds mazs sīkums- laika pašai sev nekad nav bijis....