1. daļa Kā viss sākās...

2. daļa. Soli pa solim -ceļš ved uz augšu!

3. daļa. Atmaksa ir salda, bet kāda ir tās cena..

4.daļa. Vientuļās māmiņas grēksūdze

5.daļa. Tā bija īsta mīlestība?

6.daļa. Tā mazā zvaigznīte ir no viņa!

7.daļa. Mēs esam atbildīgi par to, ko pieradinām..

Tā nu diena no dienas ritēja vienādi, kā jau teicu dzīvojām mēs katrs savu dzīvi es biju samierinājusies ar domu, ka dzīvošu bērniem un vīrieši manā dzīvē nav nepieciešami.

Pa to laiku mūsu ģimenē ienāca vēl viena meitiņa no bērnunama. Kādā ziemassvētku laikā uzrakstījām ar Kiku vēstuli un nosūtījām dāvanu, uz ko atsaucās meitenīte, kas bija ļoti līdzīga Kikai un abas viena vecuma. Sākumā tikai ciemojāmies, bet pēc gada sākām dzīvot kopā. Nu, lūk, tā nu kļuvu par trīs bērnu māmiņu, kaut ar vīrieti, bet vientuļo. Tas bija papildus stimuls strādāt un pelnīt. Dienas ritms- darbs, māja, darbs.

Vīrietis, kurš sastādīja kompāniju manam civilvīram, pavisam neizskatījās pēc sapņu prinča, noteikti tas nebija vīrietis, kas piesaistītu manu uzmanību agrāk. Maza auguma, uz sejas ŗēta, acis gan viņam ļoti dziļas un labsirdīgas. Viņš laiku pa laikam ciemojās pie mums. Kādā reizē viņš lūdza padomu, jo ar draugu bija notikusi nelaime, kad klausījos viņa stāstā, pie sevis nodomāju, nevar būt, ka viņš domā tāpat kā es un arī rīkojās tāpat, kā to būtu darījusi es....

Mans civilvīrs izlikās ka neredz, ka mūsu starpā aug simpātijas, jo bija taču izdevīgi, bija, no kā iaizņemties naudu, ar ko braukt uz darbu un atpakaļ. Es pieļauju domu, ka nekad nesaņemtos viņu pamest, jo vienmēr taču bija žēl, pavisam noies no ceļa, viņam nav kur palikt., ja ne kārtējais stāsts par to, ka algu neizmaksāja. Es zināju, ka nauda atkal ir nospēlēta un to, ko viņš man atdod, ir aizņēmies no sava paziņas.

Nākošā rītā, kamēr viņš bija skaidrs, viņam pavisam mierīgi, pateicu, ka mēs šķiramies, es gribu sākt dzīvi no jauna, esmu atradusi citu cilvēku. Manam tagadējam vīram viņš bija noteicis- iztrakosies un būs viss pa vecam. Šoreiz es sapratu, ka, ja padošos, cīņu zaudēšu.

Tā bija cīņa uz dzīvību un nāvi, jo kad civilvīrs saprata, ka es nejokoju, solīja pakārties. Bija dienas kad braucu uz mājām ar šausmām, jo mēs abi sapratām, ja kas tāds notiks, mēs nekad nebūsim laimīgi. Vainas sajūta vienmēr stāvēs starp mums.

Kādā naktī, es pamodos no civilvīra glāstiem, es atteicos būt ar viņu un tad sejā parādījās mežonīgas dusmas, acis izskatījās kā neprātīgas, viņš izleca no gultas un aizskrēja uz virtuvi.

Vienīgā doma, tā, viņš aizskrēja pēc naža, es paķēru segu un skrēju uz otro stāvu pie meitenēm, pusceļā viņš mani panāca un  grūda, tā kā man bija sega, nesasitos. Es apgūlos pie meitenēm istabā. Kad viņš nomierinājās, nāca man pakaļ, jo vajagot izrunāties, abas meitenes nosēdās man priekšā un Kika dusmās nošņāča- Ej projām un liec vienreiz mūs mierā.

Mammu, tu no rīta piezvanīsi brālim, tā nevar tālāk turpināties. Protams, ka dēlam nezvanīju, viņš piezvanīja man. Labrīt, mammīt, Kika teica, tu ļoti gribot ar mani parunāt, es atbildēju, ka nē, Ņē nē Kika teica, ka ļoti gribot. Tad arī visu izstāstīju dēlam. Es vakarā būšu un izmetīšu viņu laukā.....

Kad dēls ieradās, viņš atkal bija piedzēries un gulēja, es atrunāju viņu aiztikt un lūdzu man laiku. Es zināju, ka tā ir mana un tikai mana cīņa un man ar to jātiek galā pašai....