Nu, lūk, atkal jauna diena, nedadz ievadam.
2. daļa. Soli pa solim -ceļš ved uz augšu!
3. daļa. Atmaksa ir salda, bet kāda ir tās cena..
4.daļa. Vientuļās māmiņas grēksūdze
5.daļa. Tā bija īsta mīlestība?
Lasot to, kas noticis manā dzīvē, mans mērķis nav raudāt un žēloties par dzīvi, tās lasītājas, kas manus rakstus tā uztver, nav sapratušas īsto domu. Pēc kāda laika, kad skaties uz pagātni, ir iespējams, paskatīties uz notikumiem no malas uz redzēt tos citā gaismā. Katrs savā dzīvē pieļauj kļūdas un tas kas nosoda citu, bieži nepaskatās pats uz sevi. Lai manas kļūdas kalpotu Jums par piemēru tam, kā nevajag būt......
Es stāvēju pie Dzemdību nama 8. stāva loga, bija vakars, pilsētas gaismas no augšas izskatās īpaši skaisti. Šī nakts būs pēdēja, kad būsim ar tevi kopā. Es turēju rokas uz vēdera un sarunājos ar mazuli, kura rīt vairs nebūs.
Pēc solījuma, "rīt būšu", savu mīļoto vīrieti vairs neredzēju. 3 mēnešos pazaudēju vienu no mazuļiem, jo izrādījās, ka man varēja būt dvīņi. Pēc pusotra mēneša atkal nokļuvu slimnīcā. Nodaļas ārste nostājās man gultas galā un nievājoši noteica "visādus mēslus nav ko saglabāt". Sakodu zobus, neko neteicu, man nebija sava ārsta un līdz ar to pēc 10 dienām, man paziņoja, ka nevaru palikt slimnīcā, nosūtījums no rajona ir tikai desmit dienas. Kad atbraucu mājās, sapratu, ka jābrauc atpakaļ, kad ierados dzemdību nodaļā, man paziņoja, ka ir sākuši noiet ūdeņi un jāveic piespiedu stimulēšana.
Naktī man palika sliktāk un mani aizveda uz sonogrāfiju, dakteris tikai nopūtās un noteica, turies, tev tiek stimulēts dzīvs bērniņš. Viņš visu nakti nosēdēja pie manas gultas, es raudāju un mēs runājām, runājām. "Kad viņš piedzims, neskaties uz viņu, tā būs vieglāk."'
Ap astoņiem no rīta jutu, ka no sāpēm un bezspēka varu zaudēt samaņu, atvēru palātas durvis, un garāmejošai dakterei lūdzu paskatīties, vai vēl ilgi. Viņa ieaicināja mani zālē, es apgūlos, viņa saņēma manu roku un teica, nu, meitiņ, tagad būs viss.......
Pēkšņi tika izsaukts inkubātors no bērnu nodaļas, mazulīte tika pārcelta gultiņā un vedot man garām es dzirdēju klusu šņukstu, es nevarēju neskatīties uz to pusi. Daktere pienāca man klāt un vēlreiz saņēma roku un teica, tagad, meitiņ, tu vari kliegt un izgāja no zāles. Es visu laiku klusēju, bet tagad es kliedzu līdz laikam iemigu.
Pamodos es palātā, kad ienāca māsiņa un prasīja, kā meitenīti nosaukt, nezinu, kāpēc teicu Noriņa, vai tu gribi viņu redzēt. Es nevarēju atbildēt-Nē-, jo zinu, ka viņa nomirs, es iegāju telpā, kur viņa gulēja inkubātorā, maziņa, nedaudz zilgana uz galviņas bija uzlikta maza adīta drēbīte. Vai viņai ir auksti, daktere atbildēja, jā, viņa ir pavisam maziņa. Es uzliku roku stikla kupoliņam un viņa ievilka dziļu elpu, it kā būtu mani gaidījusi, lai atvadītos.
Pēc stundas man pateica, ka mazulīte ir mirusi. Raudāja bērni un tas skanēja galvā, man likās, ka es zaudēšu prātu, es izlūdzos braukt mājās. Kad ienācu istabā, mamma strupi noteica, nav ko raudāt, jādzīvo dzīvajiem. Es apņēmu savus mazuļus un cieši tos piespiedu sev klāt.
Tā ir vienīgā reize manā dzīvē, ka likās, ka es nespēšu piecelties un iet tālāk, bet spēks nāca pats, jo man bija divas mazas sirsniņas, kam biju ļoti vajadzīga un kas bija vajadzīgas man..
Es viņam piezvanīju, lai pateiktu, ka mirusi viņa meita, klausulē atskanēja auksta bals- zini mani tas neinteresē.......
Katrai darbībai ir noteiktas sekas, par savām vienmēr maksāju ļoti dārgu cenu.
