Kādu brītiņu biju pazudusi, nedēļu iesākšu ar ko jaukāku, nu, lūk, arī turpinājums.

1. daļa Kā viss sākās...

2. daļa. Soli pa solim -ceļš ved uz augšu!

3. daļa. Atmaksa ir salda, bet kāda ir tās cena..

4.daļa. Vientuļās māmiņas grēksūdze

Iezvanījās telefons, jā, tad tu gribi strādāt policijā, tātad ja gribi pēc divām stundām tev ir pārrunas. Tā sākās nākošais posms manā dzīvē.

Viņu es satiku kāpnēs, pasmējos par to, ka viņš tik ilgi pavada laiku darbā, uz ko viņš atbildēja, ka tas tapēc ka personāls nepilda savus funkcionālos pienākumus. Es nosmējos un ar kolēģi runājot dzēlīgi piebildu, ka ar "sievu arī viņš noteikti guļ blakus ņemot dienesta ŗeglamentu".

Vārds pa vārdam, diena pa dienai un viņš atbrauca pie manis ciemos. Kad viņš aizbrauca, sapratu, ka esmu iekritusi, jo nespēju iedomāties dienu bez viņa. Pienāca pavasaris, man bija dežūra, kad atbraucu no izsaukuma,  atvēru savu kabinetu, tas bija vienos ceriņu zaros, dažādu krāsu un formu, vēl tagad man dārzā ir īpaša vieta ceriņiem un ceriņu laikā pārņemm skumjas. Kopā gatavojāmies policijas sporta svētkiem, zīmējām līmējām, gatavojām tērpus parādei un pavadījām kopā brīvo laiku. Pieminēju par viņa sievu, viņi tad jau dzīvoja katrs savu dzīvi. Vasaras sākumā sieva tomēr nolēma ar mani tikties, mēs ilgi runājām, kad viņa teica, ka viņš ir gļēvs, bez rakstura, es nepiekritu, jo man likās ka tā tas nav un ar mani viņš būs savādāks.

Mana mīlestība bija neizmērojama. Es, protams, redzēju, ka brīžos, kad man sakarā ar darbu nepieciešams viņa atbalsts, viņš centās no tā izvairīties. Tāpat es labi zināju, ka viņš nevarēs būt tēvs svešiem bērniem. Bet tas taču ir mazsvarīgi, jo es viņa dēļ varēju visu pasauli apgriezt otrādi. Jaukās attiecības nedaudz bojāja, tas, ka ik pēc kāda laika man nācās domāt par grūtniecības pārtraukšanu, bet arī tas likās mazsvarīgi.

Nu, lūk, tā pienāca brīdis, kad daktere pateica, ka ar veselību tā nevar jokot, par grūtniecības pārtraukšanu nevar būt ne runa un arī garantijas, ka es iznēsāšu mazuli nav. Īsta auksta duša, bet viss bija labi, bijām kopā. Pēc trīs mēnešiem nokļuvu slimnīcā uz saglabāšanu, viņš sēdēja man blakus, tad devās projām, pasmaidīja un teica, gaidi- rīt es būšu...