Ar to varētu pielikt lielu punktu, nu, lūk, te arī nobeigums manam stāstam un mēneša atskaite.

1. daļa Kā viss sākās...

2. daļa. Soli pa solim -ceļš ved uz augšu!

3. daļa. Atmaksa ir salda, bet kāda ir tās cena..

4.daļa. Vientuļās māmiņas grēksūdze

5.daļa. Tā bija īsta mīlestība?

6.daļa. Tā mazā zvaigznīte ir no viņa!

7.daļa. Mēs esam atbildīgi par to, ko pieradinām..

8.daļa. Uz dzīvību un nāvi.

9.daļa Iemācies sevi mīlēt..

Foto: flickr.com

Pašapziņas veidošana ir kā kāpšana kalnā, un patiesi kā pasakā, jo tu sper soli pa solim, dzīve visu laiku dod tev iespējas un ļauj izvēlēties pa kādu ceļu tu iesi, pa vieglāko, vai grūtāko, kur noteikti būs jācīnās pašai ar sevi.  Kad uzsāku šo ceļu, es biju staigājošs komplekss, man vieglāk bija pateikt, no kā man nav bail nekā pārskaitīt to, no kā baidos. Vienu pēc otras pārvarēju savus pašapziņas biedus, to darīju neapzināti, dzīves situācijas radīja apstākļus un es cīnījos. Galvenais tā ir uzvara pašai pār sevi.

Pašnovērtējums ir  iespēja pārliecināt pašai sevi, ka esmu pati labākā, unikālākā, vienreizējā. Ļoti bieži pārmērīgi mīlot sevi nemanam, kas notiek mums apkārt un riskējam ar to, ka savā lepnībā varam palikt vienas. Bieži aizmirstam sev pajautāt kā jūtās tie, kas mums ir apkārt, vai es gribētu, lai pret mani tā izturās, jo mans "ES"ir pirmajā vietā.

Katra sieviete ir unikāla, jo viņa ir sieviete. Es sevi nevērtēju kā ko īpašu, esmu sieviete, māte, es mīlu sevi jo vēlos, lai arī citi mani mīlētu, man ir svarīgi lai tie citi ir  man tuvākie cilvēki. 

Uzticot savu dzīvesstāstu Jums, es pati paskatījos uz pagātni ar citu acīm, tagad es noteikti rīkotos savādāk. Tas ko saucam- tā nedrīkst, tas nav pareizi, ko teiks citi- nāca man līdz visu dzīvi, tikai ar gadiem saproti, ka tas ir pavisam mazsvarīgi, bet tas nāk ar gadiem...... 

Ir nepieciešama drosme sev atzīt, ka tu nemaz neesi tik spēcīga un izturīga un ar visu vari tikt galā viena, tā visdrīzāk ir dzīves nepieciešamība. Tu pati par visu vairāk vēlies būt mīlēta un laimīga. Cik jauki būtu, ja katrai no mums būtu princis, kas uzvestu tai kalnā un noliktu visu pasauli pie kājām.

Paldies Jums visām, kas lasīja, komentēja un juta līdz, esmu jums pateicīga, jo ar Jūsu vārdiem, bija iespēja savu dzīvi un sevi pavērtērt no malas, katrai mums ir sava dzīves pasaka, kas sākas ar vārdiem-aizej tur nezini kur, atnes to nezini ko, kādas būs pasakas beigas nezin neviens. Es novēlu Jums savu pasaku veidot pašām, neļaut to darīt citiem, tad tā noteikti būs laimīga.

No sirds

Andra (no siguldas)