Runājot par maniem pašapziņas biediem, pagaidām pieminēšu tikai tādus, kas ir saistīti ar manu izskatu.

Bērnībā man lika justies kā nesmukai meitenei, reiz pat kāds puika, kurš man ļoti patika, pateica, ka ar tik nesmuku meiteni kā mani viņš nedraudzētos, saprotams, ka es jutos aizvainota un to ļoti pārdzīvoju. Toreiz man bija kādi 5 gadi. Un tāpat arī manas draudzenes un māsīcas zēniem patika labāk nekā es.

Pamatskolā mani kaitināja mana spicā deguna dēļ, sauca mani par pinokio, reizēm teica, ka es ar savu degunu mākoņus stumdu, apvainoties es par to neapvainojos, jo tas mani tik ļoti neaizskāra, bet dumsīga gan biju uz kaitinātājiem, jo es taču neko tur nevarēju darīt, kādu Dieviņš mani radījis, tādai arī jādzīvo.

Bet vai es toreiz tā arī padomāju, ka esmu nesmuka, neatceros, jo man piemīt tāda tendence, ka es parasti uzklausu citu viedokļus un taisnību, bet vienalga palieku pie saviem uzskatiem. Tagad manai pašapziņai tas netraucē, jo es zinu, ka man piemīt savs šarms un arī gaumes atšķiras, tas ir, ja es kādam nepatīku, es to nepārdzīvoju, jo par vīriešu uzmanību sūdzēties nevaru.

Bet šobrīd manu pašapziņu grauž mana neapmierinātība ar savām krūtīm. Par mazām krūtīm es sūdzēties nevaru, ar izmēru esmu apmierināta, un kad uzvelku, krūšturi, kas tās masas satur kopā, viss ir kārtībā. Taču, kad esmu bez krūštura, tās nokarājas, uz tām ir arī strijas, un tādos brīžos jūtos kā veca sieviete, lai gan man ir tikai 20. Tas viss ir sekas no bērniņa barošanas ar krūti, un tagad sevi varu tikai mierināt ar domu, ka tas ir darīts cēla mērķa labā, bet ļoti gribētu, lai tās būtu tikpat tvirtas kā agrāk. Vēl nesen viens vīrietis man izteica komplimentu, ka man ir smukas krūtis, es gan domāju, ka viņam patika mans krūšu izmērs, jo to, kādas viņas izskatās patiesībā, viņam nav ne jausmas.

Bet neskatoties uz to visu, es priecājos par to, ka mani neuztrauc, ko domā vai saka citi. Es esmu tāda, kāda esmu.