„ Pilnīgi noteikti apzinos, ka šobrīd popularizētais ‘perfektas’ sievietes tēls, kas vienmēr visu var, paspēj, ir skaista, vienmēr labā omā mani ir ļoti nogurdinājis un tik bieži nākas sastapties arī ar ļoti līdzīgu apkārtējo attieksmi,“ atsaucoties uz Sieviešu Kluba pašapziņas mēnesi mums raksta patstāvīgā lasītāja, kura gan vēlējās palikt anonīma.
 

 Foto: Flickr.com

Apnicis vienmēr būt perfektai!

Kāpēc tik ļoti daudz ir iespēju lasīt dažādus padomus un arī tiek pausti viedokļi, ka sievietei vienmēr ir jābūt labā formā, piemēram, nedrīkst staigāt ar nemazgātiem matiem pa māju, nedrīkst, mājās dzīvojot, uzvilkt savas tik iemīļotās treniņtērpa bikses un šļūkāt apkārt, nedrīkst atbildēt nikni uz dzīvesbiedra uzdotajiem jautājumiem, nedrīkst… utt.?

 
Vīrietim tas var nepatikt un galu galā viņš var aiziet prom, vai arī atrast kādu skaistāku, fifigāku, kas vienmēr ir labā garastāvoklī, ar labu frizūru un uzkrāsojusies arī pavisam vienkāršā dienā. Arī par laiku pēc dzemdībām – tik daudz padomu, kā sievietei atgriezties ‘formā’! Bet, ja sieviete jūtas labi tāda, kāda viņa ir pēc dzemdībām - kāpēc ir jāuzklausa jautājumi, kāpēc Tu neesi vairs tik slaida kā agrāk, kāpēc Tu vairs nedari to, ko darīji pirms bērniņa dzimšanas?

 
 
Protams, būt skaistai un labā garastāvoklī vienmēr ir patīkami un baudījums jau no tā visa ir vispirms pašai sev, bet… katram cilvēkam taču ir ‘melnās’ dienas, kad vienkārši gribas nedarīt neko… uzvilkt veco, labo un novalkāto džemperi, uztaisīt karstu tēju un ar izspūrušiem matiem gultā lasīt kādu iemīļotu grāmatu vai vienkārši skatīties bezjēdzīgu meksikāņu seriālu! Tā teikt – veltīt laiku sev! Nu un kas, ka citiem tas liekas stulbi un nepieņemami un ka izskaties pēc izspūrušas raganas! Kā jau vienmēr un visur – ieguvējas ir tās, kas atrod ‘zelta vidusceļu’, proti, saskaņojot vēlamo, iespējamo un izdarīto.

 
Pieļauju, ka daudzas sievietes nevar vai arī nemāk atrast laiku sev, jo viņu un arī daudzu citu viedoklis ir, ka sievietes uzdevums ir rūpēties, lai bērni un vīrs būtu paēduši, visi apčubināti, māja iztīrīta, veļa izmazgāta utt.

 
Iespējams, ka tāda ir tieši manas dzimtas audzināšana. Vecmamma joprojām dzīvo pēc šādiem principiem un, šķiet, mamma tikai tagad ir atradusi sevī spēku ‘lauzt’ šo stereotipu, meklēt un nodarboties ar lietām, kas ir domātas, sniedz prieku un patīkamas emocijas tieši viņai. Nenoliegšu, ka arī manī laikam kaut kur dziļi, dziļi ir ieaudzināts šis ‘sievietes uzdevums – rūpēties par citiem un nedomāt par sevi’. Tomēr, kaut kur iekšā dziļi, dziļi manī mājo mazs velniņš, kurš visu laiku skandina – Izdari taču kaut ko priekš sevis! Aizej uz masāžu! Aizej pastaigāties vai pabraukāt ar riteni! Tad, kad ik pa laikam esmu atradusi tās 5 vai 15 minūtes vai pat pusi dienas sev (atzīšos – tas nav bieži, bet tomēr ir), ar pavisam citu enerģiju varu ķerties pie ikdienišķām nodarbēm, piemēram, ēst gatavošanas, nav vairs tā drūmā garastāvokļa utt. Manuprāt, svarīgi ir, lai pat vizīte pie manikīra ir priekš sevis pašas, nevis priekš kāda cita!

Man secinājums pašai sev - ir jāuzdrīkstas pieprasīt laiku un vietu tikai sev! Vienkārši pateikt – man vajag! Jāatzīst, ka tik vienkārši un ierasti taču ir vaimanāt, ka ‘neviens jau mani nesaprot, esmu tā nogurusi par visiem rūpējoties’!, un pēc tam dusmoties, ka neesi sadzirdēta un neesi pažēlota. Visbiežāk jau ‘pažēlošana’ saistās un kopīgu ‘vaimanāšanu’ – Tev tiešām ir grūti! - nevis ar darbiem – brīvdienas iedošanu, jo ļoti bieži jau mēs nezinām, ko tajā brīvdienā darīt, t.i., sievietei nemaz nav tādu lietu, ko izdarīt pašai tikai priekš sevis, vai lietu un vietu, kas interesē tikai viņu personīgi, nevis, piemēram, tur forši var ar bērniem parotaļāties vai tā ir patīkama izklaides vieta visai ģimenei.

 
Nu re… aizpļāpājos ‘ne pa tēmu’… :) Runājot par apkārt skandināto perfektas sievietes tēlu, šķiet, ka arī vīrietim ir vajadzīga drosme pieņemt neperfektu sievieti, t.i., atzīt, ka viņš nav visveiksmīgākais un labākais un nav bijis spējīgs atrast tik perfektu un labu, kā raksta un runā apkārt… Protams, var jau teikt, ka – ja mīlēs, tad būs vienalga, bet … lai kā negribētos un to noliegtu, tikt un tā, dzīvojot un apkārtējā vidē saskaroties ar uzskatu, ka sievietei ir jābūt skaistai kā Mis World un arī kā ‘dzelzs lēdijai’, kas vienmēr labi izskatās un visu var pati, kaut kur pa durvju spraudziņu šie uzskati ienāk mājās. Tad jau tas ir atkarīgs no pašiem, cik tālu katrs savā dzīvē tos ielaidīsim…

 
Mēģinot turpināt tēmu par ‘perfektas sievietes tēmu’ – pieļauju, ka pietiekami nostiprinājies ir uzskats, ka veiksmīgam vīrietim ir jābūt labi atalgotam darbam, auto utt., bet tas viss tomēr vairāk vai mazāk ir saistīts ar to, kādam vīrietim ir jābūt, ‘skatoties’ no ārpasaules.

 
Tomēr kaut kur, vismaz manis nepamanītas, ir palikušas novārtā diskusijas par to, vai un kā vīriešiem arī vajadzētu sekot līdz tam, kā viņi izskatās un uzvedās? Vai alus ‘vēderiņš’ vīrietim pēc 30 nav tas pats kā vairāki lieki kilogrami sievietei? Vai vairākas dienas atauguši bārdas rugāji, lai arī ir nedēļas nogale un gaidāma atvaļinājuma nedēļa, nav līdzvērtīgi rokām bez manikīra vai šodien nemazgātiem matiem? Turklāt tik ļoti maz ir lasīts par to, kas notiek ar vīrieti, piemēram, dzemdībās vai pēc mazuļa ienākšanas ģimenē. Būtu ļoti vērtīgi palasīt pašu vīriešu domas un izjūtas par to (lai gan ļoti iespējams, būtu tikai nedaudzi, kas par to atļautos patiešām atklāti un patiesi runāt), kā arī par to, piemēram, kā katrs no vīriešiem iesaistās mazuļa ikdienas dzīvē.

 
 
Protams, krūts zīdīšanā viņi jaunajai mammai nepalīdzēs, bet kādi ir citi darbiņi, ko viņi labprāt, bez uzaicinājuma palīdz un uzņemas paveikt? Un vēl… tas gan nebūtu saistīts ar mazuli… tik ļoti ir pierasts dzirdēt, ka vīrieši dodas medībās vai makšķerēt, vai vienkārši kopā ar draugiem izklaidēties un iedzert alu, kādas ir tās lietas un pasākumi, kurus viņi atbalsta, lai sieviete varētu veltīt laiku sev jeb kāda ir viņu pieredze, vērtējot to no savas, nevis sievietes viedokļa?

 
Diezgan bieži ir nācies uzklausīt komentārus – Tev taču ir vīrietis, kurš turklāt nedzer un pa naktīm ir mājās! Jā ir! Un tas ir viss, ko drīkstu prasīt no vīrieša un ko gaidīt no viņa? Kādu iemeslu dēļ mēs samierināmies ar kaut ko, kas mums ir, un necīnāmies par kaut ko vairāk? Tikai tāpēc, ka ‘tā ir’ un/vai apkārtējiem liekas, ka ‘viss taču ir tik lieliski’? Cik cilvēku, tik dzīvesstāstu! Katram tas noteikti ir citāds, jo arī mēs esam katrs savādāks. Kādai sievietei droši vien tas liekas ļoti daudz, ja ir vīrietis, kurš turklāt nedzer un vēl arī pa naktīm ir mājās. Tomēr katram, neatkarīgi no tā – sieviete vai vīrietis, katram var būt sliktās un ne tik veiksmīgās dienas un noteikti katram vajag arī laiku tikai pašam priekš sevis.

 
Vienalga – var to saukt par feminismu, varbūt vēl kaut kā… laikam jau vienkārši pašai priekš sevis gribējās sakārtot domas, cik dažādi mēs tomēr esam un cik dažādas prasības izvirzām viens pret otru. Arī stāsti par dzimumu līdztiesību un vienlīdzību ir nedaudz … „mākoņos rakstīti”…. Tikai… vai mēs paši un pašas pie tā neesam vismaz daļēji vainīgas? Vienkārši ir jābūt sievietēm – reizēm stiprām, reizēm vājām, bet noteikti katrai sievietei ir jābūt savai telpai, savam laikam … kaut kam priekš sevis… un tikai priekš sevis! Neaizmirstot, ka arī vīriešiem ir tiesības tieši uz to pašu! Cik skaisti skan?!

 
 
Pilnīgi noteikti, nekas jauns un unikāls šeit netika pateikts, bet uzrakstīt šo visu uz papīra… priekš manis jau ļoti daudz… Pilnīgi noteikti apzinos, ka šobrīd popularizētais ‘perfektas’ sievietes tēls, kas vienmēr visu var, paspēj, ir skaista, vienmēr labā omā utt., mani ir ļoti nogurdinājis un tik bieži nākas sastapties arī ar ļoti līdzīgu apkārtējo attieksmi.
 
 

Jūsu lasītāja, kura vēlējās palikt anonīma

Sieviešu Kluba diskusijai:

Cik bieži tu sevī cīnies ar sievieti - perfekto? Un cik bieži atļaujies būt tāda, kāda esi, bez perfekta grima, manikīra vai frizūras?