Laiks šodienas stāstam.

Man palika 19. kad piedzima mans dēliņš, vīrs bija armijā un mēs kopīgi viņu gaidījām. Sapņos biju izsapņojusi, kā dzīvosim tālāk, kā augs mūsu dēliņs, būs meitiņa, bet ne vienmēr sanāk tā, kā vēlamies.

Kāda ģimenes strīda laikā uzrakstīju savam vīram vēstuli, kurā minēju, ka nedzīvošu ar viņa vecākiem, stāstīju, kā mums iet un izkratīju viņam sirdi. Man vienmēr likās, ka viņš ir gudrāks un noteikti mani sapratīs. Es viņam jautāju, kāpēc pret viņu jūtu citas jūtas nekā pret puisi, kas bija mana pirmā bērnības mīlestība...... Atbildi saņēma mana vīra māte, kurā vīram bija radušās aizdomas, ka guļu ar viņa labāko draugu.

Sirds sāpēja tik ļoti, es vairs neatbildēju uz viņa vēstulēm un turpināju dzīvot tālāk. Tā pagāja gads un kādā vasaras vakarā pagalmā spēlējām novusu, kad pagalmā iebrauca mašīna un uzbrauca galdam, pie kura uz to brīdi atrados arī es. Redzēju, ka mašīna brauc man virsū, metos bēgt un tad pilnīga tumsa, es sapratu, ka mašīna mani panāca un pie sevis domāju- es laikam mirstu, nē, iespējams, ka krītu pagrabā.

Tajā brīdī pazuda tumsa, es gulēju zemē pie mājas stūra. Divas lampas skatījās uz mani. Tā, rokas veselas, galvu varu pacelt, mugura lokās, pavilku vienu kāju un pēkšņi pieskāros kaut kam siltam, ko nejūtu. Tajā brīdī pie manis pieskrēja mamma. Es pavisam mierīgi viņai teicu -tu tikai neuztraucies, man nav kājas. Es redzēju, kā viņa kļuva balta kā sniegs.

Slimnīcā izrādījās, ka tas ir vaļējs lūzums un vēl viens ir blakus gūžas locītavai. Tā nu gāja mēnesis pēc mēneša, es gulēju ģipsī līdz viduklim un uz kājas bija stiepļu aparāts. Kam es tāda esmu vajadzīga un vēl tagad arī kliba, asaras bira pašas no sevis. Saujā turēju miega zāles, kas krājušās vairākas nedēļas. Man uz gultas apsēdās puisis, kas paskatoties uz mani, neko nejautāja, iecirta pļauku un klusu noteica, tu par to vēlāk smiesies. Tajā brīdī atvērās palātas durvis un tur viņš stāvēja- mans dzīves mīļākais vīrietis, pusotru gadu vecs ar mīļu apaļu sejiņu un smaidīja.

Noslaukot asaras, pie sevis padomāju:  "Tu to varēji vairs arī neredzēt. Tev ir vajadzīgs viņš un viņam tu."

Bija vēls vakars, kad ieradās ciemiņi-  mamma, vīra māte un mans vīrs, rokās viņš turēja sarkanas rozes. Mēs tikām atstāti vieni, kad sejā pavīdēja smīns: "Nu un ko mēs tagad tālāk darīsim?", skatoties uz mani viņš ironiski jautāja.

Es atbildēju:"Kā nolēmām. Dzīvosim atsevišķi!".

Viņš pagriezās, lai ietu prom, tad atgriezās un noteica: "Tu man vēl pakaļ rāposi."

Tikai vēlāk atceroties to, kas kādreiz bijis, saproti, ka tagad varbūt darītu citādi, tad likās, ka katrs lēmums ir vienīgais pareizais.

Kas notika tālāk, stāstīšu rīt..........