Vai strādājot par psihologu, ir bijuši tādi gadījumi, kad sieviete ir tik bezcerīgā situācijā, ka viņas pašapziņu saglābt vairs nevar, Sieviešu Klubam jautā mūsu patstāvīgā lasītāja.
Atbild Sieviešu Kluba eksperte, psihoterapeite Jolanta Cihanoviča.
"Cerība, ka sievietes pašapziņa uzlabosies, vienmēr ir. Bet, ja pie manis atnāk kāda sieviete, kura to vēlas, visas cerības negulstas tikai uz mani vienu, kā profesionāli. Vajadzīga arī spēcīga cilvēka apņemšanās. Tas ir līdzīgi kā ar zobārstu. Zobārsts tev nevar palīdzēt, ja vizītes laikā neatver muti. Tāpat arī psihologa darbā – ja cilvēks nevēlas mainīties, pārmaiņas nav iespējamas," tā psihoterapeite.
Ir sievietes, kurām patīk būt upura lomā, kurām patīk ciest un sajusties sliktākai, jo tas savā veidā ir izdevīgi. Šādi var iegūt papildus uzmanību un žēlumu. Šādiem cilvēkiem visi citi ir svarīgāki, bet paši sev viņi atrodas pēdējā vietā.
Strādājot ar savu pašapziņu, ļoti svarīgi ir pašattīstīties. Ja sevi neattīstīsi, nevarēsi palīdzēt, būsi citiem kā apgrūtinājums. Smagos pašapziņas krīzes gadījumos, kad zemai pašapziņai par pamatu ir nopietns dzīves pārbaudījums, vajadzīgi pat divi un trīs gadi, lai notiktu pārmaiņas. Jāsaprot, ka darbs ar pašapziņas uzlabošanos var būt diezgan ilgstošs.
Bezcerīgs gadījums ir tikai tad, ja cilvēkam pašam ir izdevīgi palikt upura lomā, jo viņš iegūst otršķirīgos ieguvumus (iepriekšpieminēto uzmanību un žēlumu).
Bet svarīgi atcerēties, ka jebkura no mums ir savas pašapziņas saimniece. Kuram tad pieder mūsu pašapziņa? Tikai mums, vai ne? Tikai tu vari to veidot tādu, kādu gribi. Tikko to sapratīsi, tā tava dzīve tiešām mainīsies. Uzņemsies atbildību par savu dzīvi un sevi un veidosi to tieši tādu, kādu vēlies.
Par piemēru tam Jolanta Cihanoviča izstāsta kādu leģendu, kurā ir apslēpts īstais pašapziņas atslēgas vārds.
„Pie kāda veca vieda vīra atnāk vīrietis un saka, ka viņiem ar sievu ir zudusi dzirkstelīte un attiecībās vairs neveicas tik labi, kā sākumā. Viedais vīrs saka, ka viņu saprot un sūta atpakaļ pie sievas un mīl viņu. Vīrietis saka – nē, tu nesaproti, es nevaru mīlēt savu sievu, jo mūsu attiecībās vairs nav dzirkstelītes. Bet viedais vīrs atbild – nē, es tevi ļoti labi saprotu. Vienalga, ej atpakaļ pie sievas un viņu mīli. Mīlestība tas ir darbības vārds. Arī attiecībā uz sevi. Ja mīlam sevi, tas ir jāizrāda. Nevar vienkārši pliki teikt – es sevi mīlu un viss. Tad jau šo mīlestību nejutīsi. Izdomā, kas varētu būt tavi mīlēšanas veidi un ievies tos savā ikdienā,“ iesaka Jolanta Cihanoviča.
Kintija Bulava, www.sieviesuklubs.lv
Sieviešu Kluba diskusijai:
Pirms kāda laika kļuva mazliet labāk (būsi pārsteigta, cik īsa). Nesen sāku strādāt darbā ar cilvēkiem. Man ir nemitīgi jāsmaida, jo es esmu kasiere. Tas ir necils darbs, bet man tas sagadā patiesu prieku. Arī Tu, kā es pirms tikai nedēļas, neej laukā no mājas, ja vari to nedarīt, bet varbūt arī Tev vajadzīgs, kas līdzīgs. Es sastāvu no kauliem un ādas. Varbūt, Tu domā, ka tas ir labāk, nekā liekais svars, bet kopīgs mums ir tas, ka mēs abas esam ļoti neapmierinātas ar savu augumu un mums ir grūti to mainīt. Lai vai kā, Tu neesi vienīgā, kas ir kašķīga, bez gribasspēka, nelaimīga, ļaunatminīga, nesatiek draugus un jūtas esam diezgan bezcerīgā stāvoklī.
Ja man ir nepārtraukta apkārtējo uzmanība un komplimenti - jā, es varu justies skaista, kad beidzot sāku komplimentiem noticēt. Bet pati ar sevi es jūtos briesmīgi.
Var sākt ar mazumiņu