Labs rīts un jauku Jums nedēļu, kas iesākusies ar saulīti, ir pirmdiena un turpinu savu dzīvesstāstu.

Es zināju, ka tā ir mana cīņa, kas jāizcīna tikai man. Kāda blogotāja rakstīja, ka man nav rakstura, nepiekritīšu, ar raksturu tur nav nekāda sakara. Te es gribētu minēt jau bieži pieminēto mīlestību pret sevi- ja tu pati sevi nemīli tevi nemīlēs arī citi. Gadiem ejot mainās prioritātes, mana prioritāte bija mani bērni. Vīrieši nāk un iet, bet viņi vienmēr ir ar mums, gan bēdās, gan priekos.

Murgs turpinājās divus mēnešus, es kategoriski aizliedzu tajā jaukties aŗī manam tagadējam vīram. Turpinājās plostošana, kliegšana, histērijas, dīvaini, bet beidzot uz mani tas neiedarbojās. Vienā no vakariem, kad atbraucu mājās, atradu māju tumšu un durvis vaļā, ar aukstām kājām, meklēju, kur viņš ir, izrādījās, ka piedzēries sēdēja noslēpies mūsu mašīnā. Mans tagadējais vīrs ienāca un teica es viņu atradu, bet tā vairs nevar turpināties -uz tevis nav sejas, tu paskaties pie kā tas viss ir novedis. Viņš izgāja, ,tad atgriezās un teica, ka vedīs viņu pie mātes uz Rīgu. Mēs ar meitu, klusēdamas īsā laikā salikām viņa mantas, viņa apsēdās man blakus un noteica, tā beidzot tas ir viss.

Kad viņš devās uz mašīnu,  noteica, kad atbrauks, ienāks..... Es noskatījos viņam pakaļ un man bija sajūta, ka redzu viņu pēdējo reizi.

Viņš atgriezās, mēs runājām visu nakti, vai būsim kopā, viņš lūdza laiku.... Es neiebildu, jo šis laiks bija smags pārbaudījums mums abiem.

Par vienu es biju pārliecināta, ka lai kas notiktu, es vairs nevienam neļaušu sevi mīdīt ar kājām.

Es paskatījos spogulī un uzsmaidīju, nemaz tik zemē metama neesmu, nedaudz vairāk kā vajag liekais svars, bet ar to var cīnīties, Vietām parādās sirmi mati, bet tā taču arī nav problēma. galvenais es gribu dzīvot, es gribu mīlēt sevi un visu, kas atrodas man apkārt.........

Ir pagājuši vairāk kā četri gadi, esmu laimīgi precējusies mums aug mazā meitiņa, mani lielie bērni ir izauguši un sāk veidot savu dzīves ceļu.

Man ir viss, laime, mīlestība, miers un prieks par katru jaunu dienu un noteikti zinu, kāda tam visam ir vērtība. Vienīgais, ko lūdzu, lai maniem bērniem nebūtu jāiet tik akmeņains ceļš.