Dzīves satricinājums... ko tad īsti nozīmē šie vārdi... katrai tas ir savādāk, katrai tas ir savā sāpju skalā mērāms, katrai mācība, kas nāk līdzi ar šo sāpīgo brīdi, ir savādāka, katrai sava un tikai priekš viņas... tādēļ nolēmu tomēr padalīties ar to, cik ļoti man ir sāpējis un kā esmu to pārdzīvojusi, ko ieguvusi....

Kā jau vairumam sieviešu, ik viena varbūt reizi dzīvē ir sajutusi mīlestības sāpes... es tās izjutu... un šodien varu teikt paldies Dieviņam, kā arī tam cilvēkam, kas bija nolikts manā dzīves ceļā, lai es saņemtu to mācību, ko man deva šīs attiecības...

Vai esat kaut reizi dzīvē sajutušas to brīdi, kad tev nav nekā, tu pamosties no rīta un saproti, ka šodien viss ir savādāk, nav vairs cilvēka tev blakus, tu gluži gandrīz esi nonākusi uz ielas ar mantu kastēm...Tu saproti, ka nav, kur vairs iet, arī atpakaļ tevi neviens vairs neņem, jo vairs nav vietas viņa dzīvē... 

Tam visam vēl klāt nesaprašana, kāpēc... kāpēc šodien vairs nesaprotu, kas esmu, un ko vispār daru šajā pasaulē, ja jau reiz visu zaudēju... un sāpes, tik lielas, ka sirds liekas, ka salūzīs... tādā nesaprašanā pavadīju mēnesi, divus...

Un tad pēkšņi pats no sevis viss sāka sakārtoties... Parādījās dzīvesvieta, parādījās viss kas vajadzīgs sadzīvei - mēbeles, televizors, pat tādi sīkumi kā dakšiņas... man tas viss pēkšņi bija..

Pateicoties labiem cilvēkiem un patiesiem draugiem, kas atbalstija mani. Jau tajā brīdī sāku novērtēt dzīvi, ka pasaulē ir arī kas labs, ka nav viss tik melnās krāsās... tā pagāja vēl laiks un katra jauna diena ienesa manī apziņu, ka es dzīvošu... sāpēja vēl joprojām... un sāp jau vēl mazlietiņ šodien, bet viss jau ir savādāk.... ar katru dienu manī ienāca apziņa, ka es esmu... es esmu sieviete, ka man ir sevi jāsāk mīlēt, ka man pašai beidzot ir jāsāk tikai un vienīgi par sevi rūpēties...

Egoistiski? bet tikai ar tādu spītu var dzīvot tālāk... sasparojos, kļuvu pavisam citādāka, staroju sev un arī apkārtējiem, neaprakstāmas sajūtas...pēkšņi uzradās tik daudz interešu, pēkšņi izrādās man apkārt ir tik daudz interesantu cilvēku, kurus nebiju pamanījusi, zem kaut kādas savas maskas, ar kuru dzīvoju pēdējos 3 gadus... un tad vienkārši vienā dienā atvērās man acis, kā???

Kā esmu dzīvojusi līdz šim, ko esmu darījusi brīvajā laikā, kā esmu izniekojusi savu dārgo laiku, neko nedarīdama un mocīdama sevi tukšās attiecībās kopā ar cilvēku, kas mani nav novērtējis? kā es varēju tik zemu nokrist, pazaudēt sevi? redziet varēju, lai šodien ieraudzītu pasauli citādākām acīm... lai novērtētu sevi... tik žēl, ka ejot laikam, sāku jau piemirst šo mācību, ko ieguvu, sāku pieļaut jau vecās kļūdas... un reizēm sāku atkal sevi nemīlēt... bet tad atceros šos sāpīgos mirkļus un negribas vairs atgriezties tur....

Nobeigumā varu piebilst vien to, ka dzīvē viss ir pakārtots, zaudējot kaut ko, vietā nāk kaut kas daudz labāks, tikai ir jāmāk to novērtēt, sajust... un neaizmirst, ka dzīve dos vienu un tās pašu mācību mums atkal un atkal, kamēr sapratīsim mācības patieso būtību... un ja dzīvo ar šo pārliecību, neviens sevi mīlošs cilvēks vairs nekad negribēs sevi pakļaut atkārtoti sirds sāpēm... tāpēc es mācos no kļūdām, lai man vairs nekad nesāpētu ka toreiz pirms gada... Būsim stipras un dzīvosim šodien kā personības, jo mēs taču esam...

Mēs dzīvojam, smaidam un zinam, ka pasaule ir tik skaista... ka mēs esam skaistas!