Ceturtdienas vakars bija īpašs daudzām Sieviešu un Māmiņu kluba lasītājām, jo kopā ar brīnumjauko psiholoģi Sanitu Aišpuri ļāvāmies radošajam pašapziņas un sevis izpētes semināram ar kreatīviem mākslas terapijas elementiem.

Tā nebija teorētiska lekcija, kur visas kaut ko pieraksta un pēc tam brīvā laikā mājā mēģina atrast laiku pārlasīšanai un vērtīgo atziņu iegaumēšanai. Nē! Tā bija Terapija ar lielo burtu, kur vairāku stundu garumā ļāvāmies savas dzīves atspoguļošanai dažādos mākslas darbos. Bet pēc tam šķetinājām sarežģītos dzīves līkločus, cīnījāmies ar savām bailēm, iekšēji kļuvām stiprākas un guvām vērtīgas atziņas.

Īsumā vakara gaitu izstāstīšu arī tām, kurām nebija iespēja piedalīties Sieviešu Kluba rīkotajā pasākumā klātienē. Iesākumā speciāliste mūs visas iepazīstināja, kas tā tāda ir – mākslas terapija, kā tā spēj ietekmēt katras mūsu dzīvi un kādēļ ir tik vērtīgi tai no sirds un bez prāta analītiskajām spējām ļauties (drīzumā par to varēs lasīt arī Sieviešu Klubā – informācija tām, kurām nebija iespēja pievienoties). Bet tad jau ķērāmies pie darba pašas.

Mūsu pirmais uzdevums: izveidot savas dzīves kolāžu – tādu, kādu es to vēlētos un tādu, kāda tā man ir šobrīd. Šķirstījām žurnālus, plēsām lapas, ik pa laikam nopūtāmies, jo šim uzdevumam atvēlētais laiks strauji tuvojās beigām. Bet sapņi un skaistie mērķi, kurus domāju ikviena gribēja vēl pagūt iekļaut dzīvajā gleznā bija jādefinē un vēl jāizveido tiem vizuāls noformulējums paātrinājumā. Pavēroju arī ap mani sēdošās meitenes.

Mēs patiešām visas bijām atgriezušās bērnībā, jo ar tādu aizrautību un tik sapņainiem skatieniem pildījām mums doto uzdevumu. Vērtīgākais, ka tādu pat gleznu vari izveidot arī pati savās mājās (padoms tām, kas nepiedalījās klātienē). Tiesa gan, kad glezna būs gatava un ar prātu vajadzēs to izanalizēt, nevarēsi dzirdēt arī psihologa komentārus un ieteikumus. Bet iespējams būsi arī tāpat patīkami pārsteigta: arī tu pati pēkšņi ieraudzīsi emociju un notikumu sabiezējumus, kas neliek tavu prātu mierā. Dzīves kolāžas vari veidot arī kopā ar bērniem un pat savu mīļoto.

Otrs lielais uzdevums: uz baltas lapas uzzīmēt lielu apli, kuru kā pīrāgu pēc tam jāsadala tieši tik šķēlēs, cik jomas ir tavā dzīvē tieši šobrīd. Tā teikt – vienā aplī jāieliek visa tava dzīve. Šeit nu tiešām bija ko noņemties, jo grūti bija sev atzīt, ka kāda dzīves svarīgā joma patiesībā aizņem tik mazu pīrāga daļu. Lai uzdevums kļūtu sarežģītāks – katru savas dzīves jomu vajadzēja procentuāli aprēķināt, cik laika tā manā dzīvē aizņem. Un tad vēl šai jomai jāieliek mana iekšējā apmierinājuma atzīme desmit baļļu skalā. Izmēģini arī tu šo uzdevumu. Bet esi patiesi godīga!

Ievēroju, ka mūsu vidū meitenes iedalījās divās lielās grupās – tās, kuras lielāko dzīves daļu aizpilda ar darbu (līdz pat 70 %), un tās, kurām lielākais pīrāgs iedots bērniem. Laiku, ko veltīt tikai sev, savas personības pilnveidošanai un arī palutināšanai, visām bija gaužām maz. Droši vien katra no uzdevuma veicējām apsolījās mēģināt šo pīrāga daļu palielināt. Vismaz šāds bija viens no maniem vakara apsolījumiem.

Tomēr vislielākais vakara pārsteigums man bija atklātība, kas visu vakaru virmoja gaisā. Paldies jums mīļās, ka tik sirsnīgi dalījāties savos stāstos. Droši vien esmu egoiste, bet man patiešām kļuva vieglāk, kad sapratu, ka īstās laimes, harmonijas un līdzsvara meklējumos es neesmu vienīgā. Man visu vakaru bija jādomā par dzīves likteņu līkločiem. Kāpēc ir jāizdzīvo brīdis, kad mīļotais tevi pamet vienu ar diviem bērniem. Turklāt nevis vienkārši pamet, bet pasaka – es gribu par mūsu attiecībām vēl padomāt. Kāpēc vīrietis visā vaino tikai sievieti un viņa grib uzņemties vainu? Kāpēc vienā brīdī attiecībās izzūd romantika, mīļums un pat jūtas? Kāpēc tik lieliskām sievietēm nepaveicas atrast savus Īstos? Kāpēc darbam, ko visu laiku esi varbūt pat ļoti mīlējusi, savu apmierinājuma atzīmi var ielikt mīnus 10 balles?

Lai arī brīžiem no skumjajiem stāstiem man gribējās nobirdināt pat asaras, ievēroju kopīgu fenomenu: ja jau mēs visas bijām tik stipras, lai viena otrai atklātos un padalītos savās bēdās, būsim arī stipras, lai savas problēmas atrisinātu. Lai iespējams nākamreiz tiekoties, varētu viena otrai dalīties iespaidos, kā dzīvē piepildījušās mūsu pašu veidotās laimes kolāžas.

Vakar vakarā ilgi nespēju aizmigt, jo bija visu laiku jādomā par mākslas terapijas iedarbību uz mani. Un, ziniet, man meitenes ir ierosinājums! Manuprāt, mēs kļūtu arvien stiprākas, ja savos skumjajos (vai arī priecīgajos) likteņos viena otrai padalītos. Ko teiktu, ja Sieviešu Klubā atvērtu atklāto stāstu sadaļu? Anonīmi vai atklāti – tam nav nozīmes. Galvenais būt atklātām, dalīties savās emocijās un pieredzē, kā tikt ar visu galā. Vai arī nebaidīties un lūgt palīdzību.

Par visu mākslas terapijā piedzīvoto pat grūti izstāstīt. Vakars bija tik piesātināts. Lija gan šampanietis, bira cukurs, bet feinākais – veicām problēmu iznīcināšanas un laimes piesaistīšanas rituālus. Tām, kas šo vakaru nebaudīja klātienē, būs iespēja būtiskāko uzzināt arī portāla lapās. Bet par to jau tuvākajā laikā.

P.s. Meitenes, kas vakar tikāmies Sieviešu Klubā! Kur jūs nolikāt savas dzīves kolāžas? Manējā stāv goda vietā istabas centrā. Lai vienmēr, kad rosos pa māju, varu uz to paskatīties, vizualizēt laimīgās sajūtas, bet galvenais – visus notikumus piesaistīt arī reālajā dzīvē. Ja man tas izdosies, noteikti dalīšos savā stāstā arī ar jums!