Zakopanes vilinājums: makvins

Autors: mazaa raganina, 2011. gada 6. maijs, 00:30:19
Zakopanes vilinājums: makvins

 

Kad aiz loga ir drēgns un auksts prāts tā vien grib kavēties patīkamās ceļojumu atmiņās. Šoreiz man gribas atcerēties patiešām saulainu ceļojumu...un es domās pārceļos uz kalnaino Zakopani Polijas Dienvidos.


Bet sākās viss tradicionāli ar ceļojumu aprakstu lasīšanu draugiem.lv. Viens ceļojuma apraksts bija tik dzīvs, ar tādu klātesamības efektu, ka es iedegos - Zakopane- man tas jāredz savām acīm.

 

Un tad tas notiek.Ir silta septembra nakts un mēs divi nepieredzējuši ceļotāji dodamies ceļā. Man patīk šī neaprakstāmā brīvības sajūta, kad vari braukt un būt pats sev noteicējs. Gaisā virmo adrenalīns un mēs braucam. Tā kā iepriekš caur Varšavu neesam braukuši, tad tikai šajā reizē saprotam savu kļūdu, jo esam pilsētas centrā pašā karstākajā sastrēgumu laikā, pie kam notiek arī daudzi ceļu remonti. Tur zaudējam daudzas stundas, toties mācību esam guvuši-Varšava jāizbrauc naktī!

 

Kad tiekam ārā no pilsētas mūsu oma pamazām uzlabojas un tad tas notiek, ceļi kļūst kalnaināki un tālumā var jau manīt kalnu aprises.Es atkal varu spiegt no sajūsmas:,, Cik skaisti, cik skaisti”!Arī saule un silts laiks ir mūsu sabiedrotie, ko gan vairāk var vēlēties.

 

Iebraucot Zakopanē pirmais iespaids man varbūt pat liek vilties, jo savā prātā biju izdomājusi ko citu, ka būs nedaudzas mājiņas kalnu pakājē (jo tā bija bildēs –netā), vīrs par mani labdabīgi pasmejas un saka:,,Fotošops, mīļā”. Bet te, mājiņa pie mājiņas un gandrīz katrā tiek piedāvātas naktsmājas. Kad pirmais pārsteigums ir pārvarēts es saku pati sev-baudi!!! Un es baudu! Mājas ir patiešām skaistas, pazaļumotas, krāšņām puķu kastēm, viss sakopts un tīrs, fonā ir kalni un pļavās patiešām ganās aitiņas un mana sirds gavilē!

 

Tie ir vienīgie kalni, kas pieder Polijai, tad cilvēku te ir ļoti daudz, te brauc gan paši poļi, gan citu zemju tūristu, tai skaitā latvieši šo vietu ir ļoti iecienījuši. Mani šie cilvēku pūļi netraucē. Novērojam, ka poļi savus invalīdus netur četrās sienās, jo invalīdu te ir ļoti daudz, un tie ir grupās, ar viņiem dodas gan kalnos, gan pastaigās un tas ir ļoti pozitīvi.

Secinām, ka poļi ir apsviedīgi un ātri vien sapratuši kādā ienesīgā vietā dzīvo. Pat uz maza zemes pleķīša ir uzcelts namiņš, pie kam nevis šāds tāds, bet ar vismaz trijiem stāviem, namiņā saimnieko ģimene un piedāvā tūristiem naktsmājas, tādējādi nodrošinot sev iztiku.

 

Šeit es izbaudīju to kāda ir sajūta dzīvojot kalna pakājē un ziniet, man patīk, ļoti patīk. Izbaudījām pastaigu pa galveno gājēju ielu, kur tirgo visu iespējamo: vilnas izstrādājumus, suvenīrus, magnētiņus un daudzas gardas ēdamlietas. Nogaršojam saldējumu un kartupeļu pankūkas. Mmmmm....gardi. Uzzinām arī ko jaunu, izrādās arī no aitu piena gatavo sieru. Mums tas patiešām ir jaunums, sieru gan nepērkam, varbūt nākamreiz!

 

 

Krodziņi ceļa mālās, spēlē muzikanti, uz iesmiem cepas cepeši, un kas par smaržu. Iesaku pagaršot kebabus, es Latvijā tādus neēdu, bet tur nenoturējāmies un nopirkām. Kebabs milzīgs, acu priekšā to piepilda ar gaļu un vairāku veidu salātiem. Ēdam gardu muti!!! Tikai paspējam vēl iesaukties-Percu nenada!!! Pārdevēja nosmaida un neliek ar mums tos percus. (Sanāca pabūt Vīnē, kur kebabam  pielika tādu porciju piparu, ka īsti nesapratām ko ēdam, mutē bija ugunīgu piparu garša.)

Vilnas izstrādājumu cenas apbur, tās ir trīs reizes zemākas kā pie mums, bet, ja grib nopirkt tiešām pa lēto, tad aitu ādas jāpērk nevis pašā Zakopanē, bet gan ārpus pilsētas, ceļa malās ir tirgotāji.

 

Kalni, bet kā gan ar kalniem? Tie ir visapkārt un sajūtas ir sasodīti labas. Uzbraucam augšā Gubalovkas virsotnītē, nav pārlieku augsta, bet tāpat patīkami noraudzīties no augšas uz leju. Saulīte silda, sirds gavilē, ir tik labi.

 

Aktīviem ceļotājiem ir iespēja doties pārgājienos kalnos, var izvēlēties sev pa spēkam atbilstošu trasi un uz priekšu! Mēs šoreiz to iespēju neizmantojām, veselības apstākļu dēļ, bet tāpēc tas nemazina ceļojuma burvību. Es tāpat pamanījos uzrāpties viena pakalna pļavā, iekārtojos zālītē un teicu vīram, ka nekur prom nebraukšu, jo man bija TĀ sajūta, es to beidzot biju noķērusi aiz astes un prom laist vairs negribējās.

Pēc ceļojuma es vēl ilgi jutos kā sapnī, no rīta vedot mazo uz dārziņu es skatījos debesīs mākoņu gubās un iedomājos, ka tie ir Tatri...sapņoju acīm vaļā, un kas par to?