Viena pagalīte nedeg

nosiguldas
nosiguldas 22. jūlijs 2013 09:57
2626

Nu lūk, šī diena ir savādāka kā citas. Es visu sākšu no jauna.

Ar tādām domām mēs sākam nākošo dienu pēc attiecību saraušanas. Jauns sākums, jaunas domas, bet kā ir ar tām, kas palika vakardienā. Kapēc tā notika.

Vainīgs bija tikai viņš, vai tikai viņa. Bet kapēc tā ir sanācis. Mēs taču bijām kopā, tātad bija daudz iemeslu, kapēc mums kopā bija labi. 

Viņš ir vienaldzīgs, viņam nav laika. Viņa ir auksta un piekasīga. Kas tam ir par pamatu. Protams atgriežamies pie senās patiesības, tā ir nespēja izrunāties un vienam otru sadzirdēt. Tie ir sīkumi, kas krājas ilgu laiku, līdz vienam trūkst pacietības mērs un tad, tam seko tukšums. Tad nu pēkšņi arī otra puse atjēdzas, jo tu taču esi mainījusies, ne tāda, kā toreiz, kad satikāmies. Bet tad bieži ir par vēlu. Te nu seko skaidrošanās jau paaugstinātos toņos, kas sevī parasti ietver apvainojumus, kas ar katru sarunu kļūst arvien sāpīgāki un kad viss ir pateikts, neko pagriezt atpakaļ nevar un negribās. Jo vārdus kā ūdeni nevar savākt atpakaļ. 

Tapēc brīžiem, kad liekas, ka mūs apbižo ir vērts uzdot sev jautājumu, kapēc tā notiek, ko es neesmu izdarījusi, vai esmu izdarījusi tādu, lai tā notiktu. Kapēc viņš pēkšņi ir atsalis pret mani, kapēc viņu kaitina mūsu sarunas, vai viņš vienkārši ilgi uzkavējas darbā..........

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Nikte 22. jūlijs 2013 18:08 miranda

(Y) piekrītu

vecsprofils 22. jūlijs 2013 16:31 zhanits

Manuprāt, nerunāšanai un ignorēšanai attiecībās nav attaisnojuma. Ar to tad ir jāsāk, jāsāk runāt, nevis turpināt spiest Refresh pogas sociālos tīklos, rijot aizvainojuma siekalas par to, kāpēc viņš neatbild ar to pašu. Cilvēki paši attiecībās sev sagāda problēmas un visu sarežģī. Runāšanās, it kā pašsaprotama lieta, bet izrādās, ka tieši būtiskākos principus arī palaiž nebūtībā un tad brīnās, kāpēc nav sapratnes, izirst attiecības, ir strīdi un vispār... apprec "kaķi maisā".

zhanits 22. jūlijs 2013 16:02 Spotorno

Mūsdienās runāšanās, manuprāt, jau ir reti sastopama, jo ir internets/tv, kur var aizbēgt no problēmām... Un negribas jau neko risināt, jo, redz, darbā nogurst, ikdienas problēmas, darbi, to risināšana... Un tiešām ir vīrieši, kuri, sastopoties ar problēmām, ieraujas sevī, negrib runāt, negrib atkal kaut ko risināt, stāstīt...

vecsprofils 22. jūlijs 2013 15:28 zhanits

Tad ir jājautā - vai tad tai sievai nav mēles vairs, ka nevar pajautāt, kāpēc vīra attieksme pēkšņi ir mainījusies? Es tiešām nesaprotu, vai ir tiešām tāda vīriešu suga,kuri klusē kā partizāni un nesaka, kāpēc mainījusies attieksme, vai arī sievietes pašas nesaprot, ka vajadzētu pajautāt? Kur paliek tik svarīga runāšanās attiecībās? Attiecības nesastāv taču tikai no darbībām, bet arī no sarunas.

zhanits 22. jūlijs 2013 14:36

Bet kā ir ar vīriem? Vai viņiem nav jācenšas? Kāpēc viņi palaižas? Vairs nesaka komplimentus, neizrāda uzmanību, nesaka mīļus vārdus, kaut pati tajā laikā centies, sūti ziņas, vēstulītes, lutini, čubinies... Un tas ir līdz brīdim... Un tad arī pašai vairs negribas pūlēties. Ej, dari visu automātiski, kā robots. Protams, izskaties tāpat, kop sevi, pēc bērna piedzimšanas izskaties pat par visiem 200%, centies, bet vīrs palaižas, necenšas, nepamana... Un tad iestājas lielais vienalga...

vecsprofils 22. jūlijs 2013 14:13

Un vēl kā piebilde. Protams, ka ne jau tikai sievietei ir jārūpējas par sevi un attiecībām, bet arī vīrietim. Kapēc vairāk uzsvaru liek tieši uz sievieti un pārmetumus izsaka viņai? Tāpēc, ka sieviete pamatā ir tā noteicošā nots, kas nosaka, kādām jābūt tām attiecībām un uzvedībai. Pilnībā piekrītu par metaforisko salīdzinājumu "ja vīrs ir galva, tad sieva ir kakls". Ja sieviete mājās radīs patīkamo, pozitīvo noskaņu, tajās pašās mājās rūpēsies par sīkumiem, vīrietis to uztvers un tev piespelēs, tādā veidā veidojot to vajadzīgo balansu. Iedomāsimies skatu. Mājās nav trauku turētāja, tad nu tīros traukus visi atstāj virtuvē, kur pagadās. Uzrodoties trauku turētājam, izmazgātie trauki tiks nolikti tieši tur.
Tā arī veidojas tā mijiedarbība, harmonija attiecībās :)

vecsprofils 22. jūlijs 2013 14:04

Un par mainīšanos - "Tad nu pēkšņi arī otra puse atjēdzas, jo tu taču esi mainījusies, ne tāda, kā toreiz, kad satikāmies."
Manuprāt, mīlošās attiecības pusēm jāmainās tikai uz labo pusi, tā ir tā attiecību kopšana. Es neuzskatu, ka, esot attiecībās un laulībā, pusēm jānolaižas, jāsāk uzvesties un izskatīties nevīžīgi, jānoliek pēkšņi maliņā rūpēšanos vienam pret otru un sevi pašu, neiet vairs uz randiņiem, nepucēties un nesmaržoties vienam priekš otra utt. Šāda nolaišanās arī zināmā mērā degradē to, kas bijis pirms tam, tāpēc rodas rutīna un garlaicība, vilšanās par to, kā bijis un kā ir tagad.
Svarīgi ir vai nu nemainīties, vai mainīties tikai uz labo pusi, progresēt līdz ar iespējām.
Piekrītu Dio, ka bērna piedzimšanai nebūtu jāaizēno vīru, nedrīkst arī nolaisties pašai, sākot staigāt vienās reitūzenēs un izstaipītā kreklā, sakot, a kam man to vajag, man ir ērti. Bet vai tad vīram = vīrietim negribas redzēt to pašu skaisto lēdiju arī pēc dzemdībām, kur paliek tā iekāre, tā vēlme savaldzināt, tā vēlme flirtēt un būt skaistākajai? Retoriski jautājumi.

vecsprofils 22. jūlijs 2013 13:39 miranda

Ļoti piekrītu, uzticība ir viena no svarīgākajām attiecībās. Ja nav laicīgi noskaidrotas un vienotas uzticības pieņemamās robežas, ja abām pusēm ir atšķirīga izpratne pret uzticību, kur nav stingru principu, tad attiecības agrāk vai vēlāk var izirt. Tā ir klaja vieglprātība un nevērība uzsākt attiecības un iepeldēt laulības ostā, zinot, ka otra puse ir neuzticīga vai uz neuzticību tendēta. Uzskatu, ka tādi cilvēki paši ir vainīgi, kā saka, - ko sēj, to pļauj. :)

VIT@ 22. jūlijs 2013 13:38 miranda

Tieši to jau es arī esmu minējusi :)

nosiguldas 22. jūlijs 2013 12:23 miranda

te nu man ir jāpievienojas uz visiem 100

miranda 22. jūlijs 2013 12:03 DIO

Tieši izlasīju grāmatu, ka, lai cilvēks būtu visādi citādi veiksmīgs, galvenais ir būt veiksmīgam, mīlošam, uzticamam ģimenē. Tā ir prioritāte un veiksmes atslēga. Ja tiek koptas attiecības ģimenē (ar vīru, ar bērniem), tad arī visā pārējā sokas. :)

VIT@ 22. jūlijs 2013 12:00

Ņemot vēra iepriekšējo attiecību pieredzi, varu tomēr teikt, ka laikam problēma slēpjas tajā, ka ar laiku otrā pusīte tiek uztverta kā kaut kas pašsaprotams, nevis kā dāvana par kuru ir jārūpējas, lai tā vienmēr patiktu. ne velti taču saka, ka attiecību veiksmīga atslēga ir to rūpīga kopšana visā mūža garumā un es nudien priecājos, ka līdz pat šai baltai dienai, vairāku gadu garumā, savu otro pusi uzlūkoju ar mīlestību, cieņu un vēlmi būt labākai personībai. Cik daudz ir tādas sievietes, kas var man pievienoties? Cik daudz sievietes bieži vien pēc bērniņa piedzimšanas, nododas tikai bērnam, aizmirstot, ka vīrs arī pastāv ģimenē? Retoriski jautājumi, jā, bet liek padomāt.. protams darbs, naudas pelnīšana, tas viss ir svarīgi, bet neaizmirstot ka otra puse arī pastāv attiecībās, ka pienākumi un rūpes ir dalāmas, nevis risināmas vienatnē un tad ar pārmetumiem un īgnumu tiek aprakts otrs.

nosiguldas 22. jūlijs 2013 11:30

ar gadiem nāk arī padoms, un ir nedaudz cits skatījums uz lietām.

VIT@ 22. jūlijs 2013 10:24

Man prātā uzreiz aņuks šo lasot:

Sieviešu loģika:
Labi, ok, beidzot salīgstam mieru,
abi taču bijām vainīgi
……. it īpaši TU ..

Kopumā, man šīs problēmas ir svešas, jo jāatzīst, vai nu briedums darījis savu, vai pareizais cilvēks blakus, bet viens otra papildināšana ikdienā ir mūsu prioritātes.. protams reizēm mēdz gadīties sliktie noskaņojumi, bet ir jāsaprot, ka otram arī tādi noskaņojumi var būt un jāiemācās paprasīt piedošana (ja tas otrs ir iepīts iekšā sliktā noskaņojuma drāmā), ko bieži vien aizmirstas, vai lepnums neļauj darīt.