Veļu laiks

Ardlem
Ardlem 1. novembris 2015 12:11
920

Dienas kļuva aizvien īsākas un īsākas, saule spīdēja skopāk, un laiks tuvojās ziemai. Kokiem nokrita lapas un sagūlās zemē kā krāsains paklājs, tomēr drīz vien krāsainais paklājs palika pelēks un drūms. Bija oktobra beigas. Pār zemi aizvien biežāk un biežāk klājās dūmakainas miglas palagi. Rīti bija ļoti dzestri. Tuvojās Veļu laika beigas.

Kādā dienā Marta no skolas atnāca ar vēsti – šodien ir Helovīni! Bija 31.oktobris. Martas māmiņa rosījās pa virtuvi un kaut ko gatavoja, smaržoja visās malās. Viņa no sākuma nedzirdēja Martas teikto.

-                      Mam, šodien ir Helovīni! – Marta paraustīja māmiņas priekšautu, lai pievērstu sev uzmanību.

-                      Kas ir Helovīni? – brīnījās Martas māmiņa.

-                      Kā, mam, Tu nezini?!? – ne mazāk pārsteigta bija arī Marta. – Helovīni ir tādi svētki, kuros izgriež ķirbīšos dažādas sejiņas, ieliek tajos svecītes un tā dekorē māju. Pēc tam bērni, pārģērbušies dažādos mošķu tērpos, staigā ciemos un diedelē konfektes.

-                      Vai mēs arī iesim? – iesaucās Mikijs, kurš uzmanīgi bija klausījies sarunu.

-                       Hmmm… - novilka Martas māmiņa. – tie nav mūsu, latviešu, svētki, vai ne?

-                      Šķiet, ka nē, - Marta kļuva domīga un centās atcerēties visu, kas viņai zināms par Helovīniem. – Tie ir seno ķeltu svētki! Senajām ķeltu ciltīm jaunais gads sākās 1.novembrī, un dienu pirms šī notikuma izzuda robeža starp dzīvajiem un mirušajiem, tāpēc cilvēki pārģērbās mošķu kostīmos, lai atvairītu ļaunos garus. 

-                      Interesanti, un vai mēs esam senie ķelti? – Martas māmiņa bija nesaprašanā.

-                      Nē, bet tas taču ir jautri! – iebilda Marta.

-                      Vai mēs iesim diedelēt konfektes? – Mikijs aizvien nepacietīgāk dīdījās, viņam tik ļoti gribējās piedzīvot ko jautru un vēl nebijušu.

-                      Un kas būs, ja jūs centīsieties izdiedelēt konfektes no cilvēkiem, kas neko nezina par šiem svētkiem? – Martas māmiņa centās noskaidrot.

-                      Mēs viņus izjokosim! – Marta zināja, kas jādara tad, ja konfektes nedod.

-                      Kādā veidā? – māmiņa nelikās mierā.

-                      Nja…, - tagad sāka domāt Marta. – Mēs varētu nosmērēt durvju rokturi ar krāsu! Vai piezvanīt pie durvīm un mukt prom. Vai…..

-                      Vai vienkārši neiet Helovīnos, - turpināja Martas māmiņa.

-                      Kāpēc gan ne? – nesaprata Mikijs.

-                      Tāpēc, ka latviešiem šajā laikā pašiem ir sava brīnišķīga tradīcija, - paskaidroja Martas māmiņa. – Veļu laiks jeb dievaines, kad pie dzīvajiem ciemos nāk aizgājušo senču veļi. Arī veļi ir jāpamielo, tāpēc tagad žigli ņemam bļodas un ejam uz pirtiņu, uzklāt veļiem galdu.

-                      Vai par to man arī būs konfektes? – Mikiju nekādi neatlaida vaļā doma par konfektēm.

-                      Nē, konfektes Tev nebūs, - Martas māmiņa pietupās, lai labāk varētu redzēt Mikija seju. – Toties Tev būs iespēja parunāties ar aizgājušajiem mūsu dzimtas cilvēkiem, vecvecmāmiņu un vecvectētiņu un daudziem citiem, kas atnāks. Protams, Tu viņus visticamāk satiksi savā iztēlē, jo reāli viņi nevar atnākt vairs.

-                      Vai pēc tam mēs varēsim iet Helovīnos? – arī Marta bija mazliet vīlusies un neko labu no māmiņas ieceres negaidīja.

-                      Ja Tu to pēc tam vēl vēlēsies, varēsi iet. – Martas māmiņa piekrita un paņēma ēdiena bļodas, lai dotos uz pirtiņu.

Vectēvs pirtiņu jau bija izkurinājis un nu domīgi sēdēja uz sliekšņa, gaidīdams pārējos. Arī lielais galds bija ienests pirtī un pārklāts ar baltu galdautu. Martas māmiņa salika uz galda ēdamā traukus un apsēdās blakus vectēvam. Arī Marta un Mikijs viņiem pievienojās un pēc neilga brīža vectēvs sāka stāstīt stāstus par savu tēvu un māti, par saviem brāļiem un māsām un citiem radiem, kuri jau bija miruši, un vēl senākiem senčiem, ko tik varēja atminēties. Tā lēnām tuvojās pusnakts un vectēvs visus raidīja mājās.

-                      Nu jums laiks posties uz gultām. – viņš norīkoja.

-                      Vai Tu, vecotēv, ar iesi? – Marta tincināja.

-                      Nē, meit, es vēl palikšu līdz rītam. – vectēvs rāmi atbildēja. – Kādam jau ir jāpieskata veļi un jāparunājas arī ar viņiem. Drīz būs veļu laika beigas, tad veļus vairs nedrīkstēs traucēt.

-                      Vai Tev vienam nebūs bail? – nodrebinājās Mikijs.

-                      No kā lai es baidītos? – nesaprata vectēvs. – Tie jau ir tikai mūsu aizsaulē  aizgājušie mīļie.

-                      Kas ir veļu laiks? – Marta gribēja zināt.

-                      Tas ir laiks no Miķeļiem līdz Mārtiņiem, kad satiekas divas pasaules – dzīvo un mirušo. Šajā laikā katra saimnieka un saimnieces pienākums ir kādā dienā, parasti tā ir sestdiena, godināt veļus, tāpēc mēs arī klājām viņiem šo mielasta galdu un kūrām pirti. Savukārt, veļi par pateicību, var pateikt, kas būtu jāievēro dzīvajiem nākamajā gadā. Ar veļiem parasti sarunājas dzimtas vecākais loceklis. Pēc tam mirušie atgriežas savā pasaulē un dzīvie paliek savējā. – vectēvs skaidroja. - Nu gan, ejiet! – vectēvs iegāja pirtiņā, par zīmi, ka saruna ir beigusies.

-                      Ejam, bērni, - uz māju pusi vedināja Martas māmiņa. – Rīt vectēvs jums pastāstīs, ko šonakt viņam vēstīs veļi. Tagad ir jau laiks doties pie miera.

Vēl pēc brīža Marta un Mikijs atradās savās gultās.

-                      Marta, - klusi pasauca Mikijs. – Vai Tu vēl gribi iet Helovīnos?

-                      Nē. – atbildēja Marta. – Es labāk gribu sagaidīt rītu un vectēva stāstus. Tie ir daudz interesantāki. 

Piedalies Halloween konkursā!

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
-Scarlett- 2. novembris 2015 09:26

skaisti :)

LosOjosVerdes 1. novembris 2015 23:31

Jauks stāsts! Latvisks.(Y)

Linduchy 1. novembris 2015 13:38

Paldies par stāstu :) (Y)