Šodien vējš pa Rīgas ielām skrien.
Tas matus jauc un pērnās lapas svaida.
Izpūš domas no galvas, kas sevi sien
Vienu pie otras un mani baida.
Ļaujos vējam atvērtām rokām -
Vajag mazliet tukšuma un miera.
Domas sapinušās un sirds mokās -
Nemiers, bailes, trauksme - nav prieka
Nāc, vējš un izpūt mani tukšu,
Lai varu jaunu dienu sākt un jaunu dzīvi.
Cik ilgi gan no sevis pati mukšu?
Laiks soļus spert un elpot brīvi!