Vēja čuksti stikla lauskās

Linduchy
Linduchy 2. janvāris 2018 14:18
811

Kārenas Vaitas romāns “Vēja čuksti stikla lauskās” ir smeldzīgs un trausls. Šis ir sieviešu stāsts, viņas ir tik dažādas, dzīvo dažādos laikos un vietās, taču viņas visas vieno noslēpums. Šo noslēpumu ir kauns atklāt citiem, jo to piesedz mīlestības (vai šķietamas mīlestības un bezizejas) plīvurs.

Varmākas prot meistarīgi maskēties. Tie ievilina savu upuri lamatās, ietin tīklā kā nežēlīgs zirneklis un izsūc visas dzīvības sulas. Nepilnvērtīgi (fiziski vai garīgi) vīrieši bieži vien kļūst par varmākām, kas izbauda sieviešu pazemošanu, fizisku vardarbību un mocīšanu.

Arī šajā grāmatā sievietes ir saskārušās ar šādu nelaimi dzīvē. Katrai no viņām ir savi iemesli, kāpēc paliek kopā ar varmāku. Lai arī viņas domā, ka izejas nav un viņas ir spiestas ciest, paliekot kopā, tomēr izeja ir vienmēr. Un reizēm, kad ir sakrājies pārāk daudz, kad vairs nevar izturēt, sieviete ir gatava spert izsmisuma pilnu soli, nedomājot par sekām.

Kārenas Vaitas grāmatā pagātne savijas kopā ar tagadni. Senas pagātnes notikumu noslēpums ir ticis rūpīgi glabāts daudzus gadus. Ir mainījušās paaudzes, tomēr atkal un atkal atkārtojas vardarbība.

“Noslēpumi ir kā vistas, kas allaž atgriežas kūtī, lai uz laktas pārlaistu nakti.”

Lidmašīnas katastrofa 1955. gada jūlijā bija neizskaidrojama. Varas iestādes notikušo klasificēja kā nelaimes gadījumu, bet Īdita zināja patiesību. Neskatoties uz atklāto šaušalīgo noslēpumu, viņa policijai neko nepaziņoja un rūpīgi glabāja šo noslēpumu daudzu gadu garumā, jo viņa saprata, cik izmisusi ir bijusi otra sieviete. Viņa zināja, saprat un juta līdzi, jo pati tāda bija. Bija, jo tieši šī katastrofa atbrīvoja viņu pašu no varmācīga vīra, bet ar to mocību stāsts, diemžēl, Īditas dzīvē nebija beidzies.

Arī Merita cieta no agresīva vīra. Viņa jutās nodota un pamesta, iztukšota, pazemota. Viņas dzīvi piepildīja bailes un pelēka ikdiena, lai neizceltos, lai nesadusmotu vīru – paklausīga un pakļāvīga, taču vienalga ik pa laikam par kaut ko vainīga. Viņa īsti nesaprata, ko atkal ir noziegusies, taču vīra dūres nāca pār viņas galvu kā sods. Bet par ko?

Un tad Meritas vīrs gāja bojā uguns nelaimē. No vienas puses, Merita jutās beidzot brīva, bet no otras puses – viņai nācās mācīties dzīvot no jauna, pārvarēt bailes, izkāpt no pelēcības, pieņemt mantojumu,  uzdrošināties uzzināt vīra pagātnes noslēpumus, ticēt un uzticēties, atkal atvērt savu sirdi mīlestībai.

Loralī necieta no vīra varmācības. Nē, viņas vīrs bija lielisks – gādīgs, mīlošs, atbalstošs un uzmundrinošs. Uz viņu vienmēr varēja paļauties, taču nāve pārāk ātri sagrāba viņu savās ķetnās. Loralī ar mazo dēliņu palika viena. Vēl smagāku situāciju padarīja Loralī slimība. Viņa neļāvās izmisumam, viņai bija plāns, kā rīkoties, lai mazais Ouens nepaliktu viens.

Sena māja, neizturama tveice, jūras vāravu asaras, salauzti likteņi, bailes, nedrošība un rūpīgi glabāti noslēpumi. Šis ir stāsts par dzīves otro iespēju. Kārenas Vaitas romāns “Vēja čuksti stikla lauskās” ir kā milzīga puzle. Ar katru izlasīto grāmatas lapaspusi viens puzles gabaliņš tiek ielikts pareizajā vietā. Šī stāsta noslēpumu tīkls atklājas lasītājam pamazām, intriģējoši un aizraujoši.

“Visi mirst. Taču ne visi dzīvo.”


Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies