Vai tu tici reinkarnācijai? Tāds jautājums tiek uzdots Sebastiana Ficeka psiholoģiskā trillera "ES - SLEPKAVA" sākumā. Jo kā gan savādāk izskaidrot desmitgadīgā Simona slepkavību paveikšanas atmiņu uzplaiksnījumus?

"...par to runā visi cilvēki, kuri piedzīvojuši pēcnāves izjūtas. Gandrīz visi apgalvo, ka viņu dvēsele pametusi ķermeni un tad atkal atdzimusi no jauna. Un tikai daži ir teikuši, ka jau mirstot zinājuši, kas būs tas jaunais ķermenis, uz kuru pārceļos viņu dvēsele..."

Simonam Saksam ir tikai 10 gadi, bet viņa dzīve ir bijusi vien pārdzīvojumiem piepildīta. Dzīve bērnu namā ir vientulības un ilgu pilna. Un tad vēl Simonam tiek atklāts smadzeņu audzējs. Dzīve nav rožu dārzs. Viņš ir vientuļš, viņš ir pamests un viņš ir izbijies un pārdzīvo, jo uzskata, ka iepriekšējā dzīvē viņš ir paveicis zvērīgas slepkavības.

Pateicoties izpalīdzīgajai slimnīcas medmāsai, šajā lietā tiek iesaistīts advokāts Roberts Šterns. Bet arī Roberta dzīvē raižu pietiek. Viņš ir iztukšots. Visa viņa dzīve ir darbs, bet pēc darba viņu sagaida vien tukšs mājoklis, pārdzīvojumi, sāpes un vainas sajūta. Roberts netic reinkarnācijai, taču ar psiholoģisku ietekmēšanu viņš tiek iesaistīts lietas atrisināšanā, jo viņam tik ļoti gribētos kaut viņa dēliņš būtu dzīvs.

Līķu rinda, manipulācijas, policijas vajāšana, Simona kritiskais veselības stāvoklis, cilvēku zemiskums, noziedzīgās pasaules aizkulises. Šī grāmata ir intriģējoša un šaušalīga. Tā liek riebumā novērsties, lasot noziedznieku nodarījumu aprakstu. Tā liek just līdzi mazajam Simonam. Tā liek turēt īkšķus, lai Robertam izdotos atrisināt šo lietu un uzzināt informāciju par savu dēliņu.

Sebastiana Ficeka grāmata "ES - SLEPKAVA" ir ass, nervus kutinošs, psiholoģisks trilleris.

"Dvēsele nekur nepazūd, tā tikai izvēlas sev jaunu, dzīvu mājvietu un turpina tajā dzīvot un darboties. Viss mainās, un nekas nepazūd." /Pitagors/