Uz Rīgas Centrāltirgu pēc iespaidiem

Linduchy
Linduchy 28. septembris 2015 00:00
1779

Sestdienas rīts, dodos uz Rīgas Centrāltirgu, bet šoreiz mans mērķis nav vis iepirkšanās, bet ekskursija, kuras laikā ceru ieraudzīt tirgu no cita skatpunkta.

Tikšanās vietā sagaida gide (jāsaka gan, ka paredzētā gide kaut kādu iemeslu dēļ nevarēja ierasties, tāpēc ātri tika norīkota aizvietotāja). Gide noskaidro grupas sastāvu - vietējie vai ārzemnieki. Izrādās, ka visi ekskursijas grupas dalībnieki ir vietējie iedzīvotāji. Gide nedaudz apmulst, jo nav pārliecināta, ka spēs pavēstīt mums kaut ko jaunu un pārsteidzošu, tāpēc nolemj koncentrēties tikai uz tirgus pazemes pilsētas izrādīšanu.

20150928011510-93168.jpg

Mūsu grupai jāsagaida apsargs, kas pavadīs grupu tirgus pazemes labirintos. Līdz norunātajam laikam ir 30 minūtes, tāpēc gide piedāvā vienkāršu pastaigu pa tirgu. Dodamies uz Gaļas paviljonu. Pastaigu papildina gides stāsts par tirgus vēsturi.

1922. gada 18. decembrī Rīgas dome pieņēma lēmumu par Centrālā pilsētas tirgus celtniecību. Iepriekšējais pilsētas tirgus bija izvietots Daugavas krastmalā, bet augošajai pilsētai tas bija kļuvis par šauru un antisanitāru.

Ēkas, kuras šodien kalpo par tirgus paviljoniem, sākotnēji celtas Kurzemē, Vaiņodē kā vācu armijas gaisa kuģu - cepelīnu angāri.

Tirgus paviljoniem tika izmantotas tikai angāru augšējās daļas, bet pašas celtnes cēla no mūra un dzelzsbetona. Visās ēkās bija centrālā zemspiediena tvaika apkures sistēma, elektriskā apgaismošana un amonjaka saldēšanas sistēma.

Tirgus arhitektūrā vērojami jūgendstila, Art-deco elementi un pirmskara neoklasicisma ietekme. Paviljonu augstums bija 20.5 m, platums - 35m.

20150928011907-62184.jpg

Zem paviljoniem izbetonēja pagrabtelpas - 2 ha plašu apakšzemes pilsētiņu.

Ēku būvei tika izlietoti 6 miljoni ķieģeļu, 2460 tonnas dzelzs un 60 tūkstoši mucu cementa.

1930. gada 10. novembrī Rīgas Centrāltirgus tika oficiāli atklāts tirgotājiem un pircējiem. 1931. gadā ārzemju speciālisti atzina Rīgas Centrāltirgu par lielāko, labāko un modernāko tirgu Eiropā.

Rīgas centrāltirgū regulāri iepērku pārtiku. Gaļas paviljonā iepērkos pāris reizes mēnesī, bet man ir savi uzticamie tirgotāji, tāpēc lieki pa paviljonu nestaigāju - ātri nopērku to, ko man vajag, un dodos tālāk. Taču ekskursijā mani sagaidīja pārsteigums - izrādās, ka paviljonā ir izvietota fotoizstāde. Fotogrāfijās attēlots vecais Rīgas tirgus.

20150928011604-15037.jpg

Pēc fotogrāfiju izpētīšanas devāmies uz tirgus pazemes pilsētiņu apsarga pavadībā.

Nonākot tirgus apmeklētājiem slēptajā vidē, pārņēma nedaudz neomulīga sajūta. Tirgus paviljoni ir plaši un gaiši, bet pazemes ejas ir zemas un drūmas. Pazemes pilsētiņu veido 337 m gara satiksmes eja, to papildina neskaitāmas sānejas un slēgtas telpas. 3 apakšzemes tuneļi ir savienoti ar izejām kanālmalā, jo kādreiz bija paredzēta preču piegāde pa ūdens ceļu. Mūsu gadsimta sākumā tirgus vadībai nācās pieņemt lēmumu par pazemes rekonstrukciju, lai novērstu noliktavu applūšanu palu laikā.

Pazemē vēl aizvien darbojas 27 saldētavas kameras. 1938. gadā to ietilpība bija 310 tonnas pārtikas, bet 1961. gadā - 700 tonnas.

Tirgus pazemes pilsētiņu ar virszemes angāriem savieno kravas lifti. Pazemē ir izvietotas 2 kūpinātavas - gaļas kūpinātava zem Gaļas paviljona un zivju kūpinātava zem Zivju paviljona.

Gaļas un Zivju paviljonā katru dienu ir pieejama tikai svaiga produkcija. Katras dienas beigās neiztirgoto produkciju no tirgus stendiem uzpērk gaļas un zivju produkcijas pārstrādātāji (kūpinājumu, desu, konservu, pusfabrikātu ražotāji).

Tirgū īpašu uzmanību pievērš sanitārajām prasībām. Katram paviljonam dažādās mēneša pirmdienās tiek rīkotas sanitārās dienas, kad paviljoni un tajos esošie stendi tiek rūpīgi tīrīti.

20150928011748-64933.jpg

Kad pazemes telpas bija apskatītas, devāmies paskatīties uz tirgu no augšas. Uzkāpām uz Gaļas paviljona jumta. Izrādās, ka kādreiz šeit bijušas sliedes, kas bija paredzētas preču piegādei ar vilcienu. Jumta konstrukcijas vēl aizvien ir saglabājušas perona izskatu, kaut sliežu un dzelzceļa uzbēruma jau sen vairs nav.

20150928011810-53615.jpg

Rīgas Centrāltirgus ir veiksmīgi pārdzīvojis lielveikalu ēru, spējot saglabāt savu konkurētspēju. Centrāltirgus vienmēr ir bijis Rīgas sirds. Tas mainās līdz ar laiku, piedāvājot pilsētas iedzīvotājiem un tās viesiem ne tikai dažādus lauku labumus un gardumus, vietējo ražotāju un eksotisku produkciju, talantīgu amatnieku rokdarbus, mājsaimniecības un modes preces, ziedus un stādus, bet arī dažādus izklaides un kultūras pasākumus.

Ļaužu piepildīts, krāsu, smaržu un garšu piesātināts. Tirgus ir vieta, kur sajaucas tautības un kultūras, bet attiecībās ar pircējiem ir svarīga laipnība, cieņa un godīgums, jo konkurence ir pārāk liela, tāpēc katrs pārdevējs ir ieinteresēts pārdot tikai labāko produkciju, lai iegūtu uzticamu pastāvīgo klientu.

20150928012216-40823.jpg

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Ardlem 28. septembris 2015 11:20

interesants stāsts :)
gribētos arī pašai pastaigāt pa Rīgas tirgu. pagaidām es to esmu iepazinusi tikai nedaudz garāmskrienot.

Linduchy 28. septembris 2015 09:54 makvins

Man šķiet, ka vācu armijas cepelīnu angāri bija tikai Vaiņodē, pēc kara tos nopirka Rīgas dome, demontēja un atveda uz Rīgu tirgus vajadzībām. Oriģinālie angāri gan bija stipri lielākā izmērā, tāpēc tie tika pielāgoti :)
Bet jā, Ferdinanda Cepelīna sieva Izabella Konstance Elizabete Klementīne fon Volfa nāca gan no Vecgulbenes muižas :)

Marta Marta 28. septembris 2015 09:27

Man arī bija ļoti interesanti lasīt, paldies par virtuālo ekskursiju :)

mazaa raganina 28. septembris 2015 07:20

Paldies,ļoti interesanti!Man interesē cepelīnu vēsture.Esmu bijusi Vācijā Friedrihshāfenā cepelīnu muzejā,izrādās grāfa sieva nāk no Gulbenes un tepat Rīgā šiem lidaparātiem bija angāri!