Sveika, bāka!

sauljuks
sauljuks 9. marts 2019 22:59
329

Šodien vējš gluži vai dzina ciemos pie bākas, dodot ziņu, ka grūti būs iet prom. Prom vienmēr ir grūti iet.

Bet sākšu no sākuma. Šodien iegadījās brīva dienas nogale un mani gluži vai vilkšus kājas aizvilka uz pieturu, no kuras atiet autobuss uz Mangaļsalu. Pirms tam gan pamanījos konstatēt, ka līdz vilcienam uz Vecāķiem pārāk ilgi jāgaida. Pacietība nav mana stiprā puse, tāpēc apturēju un ielecu Vecdaugavas mikriņā, skaidri apzinādamās, ka būs jāiet ilgāk un tālāk, bet šodien tas nebija traucēklis – ir gan laiks, gan noskaņojums staigāt.

Kad Vecāķos nogriezos no centrālās ielas, pludmales virzienā, kā reiz pienāca tas vilciens, uz kuru es domāju, ka būs pārāk ilgi jāgaida. Nosmīnēju pie sevi, bet nu ko – nu jau es biju šeit. Tā ir, kad skrien notikumiem pa priekšu.

Jūra (jā, zinu, ka tas ir tikai līcis) mani sagaidīja mierīga. Pelēkā diena pamazām sāka pārvērsties pelēkā vakarā un arī jūrai bija sērīgs tonis. Tomēr viļņus tā vēla baltām putu mugurām – mierīgi, lēni, pamatīgi un kopā ar to visu – līdzsvarota dzīvesprieka pilni tie devīgi izšķīda pār gludajām smiltīm. Jutu, ka smaidu, sasveicinoties ar jūru. Lai arī ainava drīzāk bija drūma, nekā priecīga, tomēr sajūtas bija gaišas.

Pludmale bija diezgan tukša. Pat kaiju sasaukšanās nebija dzirdama. Tālumā gan manīju dažus putnus mēģinam lidot pret vēju, tomēr ļoti tuksnesīga bija pludmale šajā vakarā. Jau kādu brīdi gājusi, piefiksēju, ka vēja nogludinātajās smiltīs gandrīz nemana gliemežvākus. Viss apkārt bija gluds un līdzens. Jā, bija šādi tādi pēdu nospiedumi, bet tie nemainīja tuksnesīgo iespaidu. Atcerējos, ka iepriekšējā dienā un naktī bija solīta vētra – tā tad būs šeit čakli pastrādājusi. Viss bija noskalots, notīrīts, izlīdzināts. Un nu, pēc vētras, bija samērā klusi. Jūra vienmērīgi elpoja, tik retu reizi izlaizdama krastā kādu skaļāku un putaināku vilni.

Diezgan ilgi un tālu biju gājusi mierīgā, izlīdzinātā tempā, kuru nu nācās paātrināt, jo sāka palikt vēsi. Kā jau bieži dzīvē, biju izgājusi no mājas nepiemēroti ģērbusies un lai arī ap kājām plandošie svārki, sagādāja prieku, tomēr šai pastaigai tie īsti nebija piemēroti. Bez tam, ņemot vērā noejamo attālumu un to, ka biju apņēmības pilna aiziet līdz bākai, ātrāks temps nepavisam nepatraucētu.

Pagāju garām cilvēku pārim, kas pastaigājās suņa pavadīti. Suncis pāris reizes aktīvi apskrēja man apkārt, draudzīgi luncinādams asti, bet tā īsti draudzēties nebija gatavs, uzsmaidīju viņam un gāju tālāk.

Pārsteidzošā kārtā, ejot un ļaujot domām haosveidīgi riņķot galvā, tomēr nebija daudz lietu, kuras apdomājam es sevi būtu pieķērusi. Šī pastaiga drīzāk bija veltīta tukšumam. Ļaut, lai domas aiziet kā nākušas un neiespringt. Pelēkums visapkārt un nakts iestāšanās tam lieliski palīdzēja.

Pie sagrieztā kuģa vraka paliekām nonācu jau tumsā. Tumsa gan šovakar šeit iestājās tāda interesanta. Virs jūras – tumšpelēkos toņos, virs pilsētas – oranžos. Pamazām sajutos kā atrastos kādā paralēlajā pasaulē – tumšs zem kājām, rimti viļņojošs un dunošs vienā pusē – visur citur bez dzīvības pazīmēs strauji atnākusī nakts.

Nonākot pie Daugavas, mani sagrāba vējš. Kaut kā mazliet negaidīti, jo visu ceļu vējš brīžiem gan bija, bet nemaz i ne tik stiprs. Šeit jutās pamatīgs. Grūstīja mani un pieteica sevi pilnā varenībā. Kā jau sākumā iesāku stāstīt – vējš bija lai arī neaudz ieslīpi no kreisās puses, bet – bākas virzienā. Un es gāju. Ziema no šejienes bija aizskalota. Ejamais pamats zem kājām bija plats un stabils. Viļņi pāri nešļakstījās. Jā, lija lietus un visa apkārtne bija slapja, bet tas nebija liels traucēklis.

Dīvaini. Šoreiz ceļš likās neparasti garš, lai gan vējš stūma uz priekšu nevis kavēja. Tomēr bāku es sasniedzu un, nostājusies aizvēja pusē, dziļi ievilku elpu un aptvēru ar skatu uguntiņu daudzumu tumšajā selgā. Garām pagāja kravas kuģis bagātīgi greznots ar gaismiņām. Kādu gabalu aiz viņa čunčināja mazs kuģītis – laika jau locis? Nezinu, par šiem man kursos nemācīja. Brīdi pastāvējusi un izbaudījusi mieru un uguntiņām izgreznoto naksnīgo jūru, izkāpu no aizvēja un rokas kā spārnus iepletusi ļāvos vējam. Tiešām spēcīgs. Būtu man kāda bura – varētu lidot! Ļāvu, lai pūš man cauri. Nē, ne jau lai izsaldētu, bet lai izpūstu no galvas visu nevajadzīgo. Tā ļaujoties, varu noķert pavisam niecīgu mirkli, kad esmu gluži kā ieaudusies vējā. Uz pavisam mazu mirkli, bet tā ir tik viegla, tik fantastiska sajūta! Man ļoti patīk vējš.

Bija laiks doties atpakaļ. Laika apstākļi strauji pūta prom siltumu no manis. Bija jākustas. Jau bija tālu un ilgi iets, biju samirkusi, lai nenosaltu – jāiet raiti.

Kamēr, kapuci ap seju savilkusi gāju pret vēju, kas sita sejā lietu, pamazām, lai arī tāds nebija uzdevums, tomēr sarosījās analītiskais prāts. Bija izlēmis tomēr izdarīt kādus nebūt secinājumus. Viss bija vienkārši un nekā jauna. Mana dzīve ir manējā un lai kas arī tajā nenotiktu, tas ir tiešs manu pieņemto lēmumu rezultāts. Un pie šī kursa arī jāturas.

Atpakaļ ceļš ātrāk pazuda zem kājām. Savādi, bet fakts, lai gan tagad gāju pret vēju. Nemēģināšu šo izskaidrot. Vējš noteikti novērtēju iespēju tīt man ap kājām svārkus, tādējādi vēl vairāk kavējot. Un tomēr neparasti ātri, pat nemanīju kā pieveicu visu attālumu un biju jau uz ceļa, kas ved cauri mežam, vējš pierima, lietus gan nē. Bet man patīk lietus uz sejas. Sajūta, kad piliens trāpa pa lūpu ir ļoti juteklisks. Tāds mazs, ass mirklis. Lietus bija vēss un trāpīgs – laba sejas masāža. Iesaku! Izbaudīju tumsu. To šeit, mežā, varēja labāk sajust. Patīk šāda, gaismas neiztraucēta, tumsa. Tā ir kā draugs, kā savējais. Galvenais neuzmākties tai ar gaismu, tad tumsa apņem kā ar savdabīgu seģeni. Vajag draudzīgi ietīties tumsā un tad ir mierīgi un droši.

Pieturā stāvēja mikriņš. Nopriecājos. Par agru, nedaudz. Nelaipni paskaidrojis, ka viņam ir 20 min pārtraukums, šoferis norādīja, ka man transports ir jāgaida pieturā. Sēžot uz soliņa, sajutu, ka par spīti raitajam tempam, tomēr esmu nosalusi. Brīdī, kad tomēr saņēmos pakustēties un palēkāt, lai nedaudz sasildītos, bija, laikam, pagājušas tās 20 min un mikriņš izkustējās un piebrauca pie pieturas. Iekāpu un tad patiesi biju vīlusies – iekšā nebija diži siltāks kā ārā. Negaidīti. Biju cerējusi uz siltumu. Vēlāk jau mājup ejot, man tik skaisti klabēja zobi, ka negaidot sāku smieties – tas, starp citu, palīdzēja sasildīties! Laikam jau nespēju es tā normāli izstaigāties līdz bākai, tā vai citādi, jānosaldē sevi. Varbūt tāpēc, lai pēc tam varētu no sirds izbaudīt karstu dušu?



20190304121516-59854.jpg

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
sauljuks 14. marts 2019 13:13 Linduchy

Nu re! :)
Mugursomiņu plecos - iekšā termoss un gardumi - un galā pikniks! ;) Vajag tikai mazliet jaukāku laiku. Nez vai daudzas ir tik nenormālas kā es un ir gatavas nosalt, bez tam salstošā stāvoklī pikniks nesanāks! ;)

Linduchy 13. marts 2019 10:52 sauljuks

(Y) Es zinu, pāris reizes esmu gājusi :)

sauljuks 13. marts 2019 09:10

Ar vilcienu uz Vecāķiem un tad tik gar jūru uz priekšu! :)
Katru reizi tas ir savādāks ceļš, katru reizi jūra ir mazliet cita un arī pludmale ir cita un citas ir debesis un vējš...

Linduchy 13. marts 2019 08:48

Es arī gribu sasveicināties ar bāku :) Jāieplāno maršruts.... Varbūt pat varētu sarīkot SK pārgājienu...hmmm... :)