Sniegpārsliņa

sauljuks
sauljuks 1. februāris 2019 13:02
404

- Sniegpārsliņ, nāc mājās! - pagalmā atskanēja mammas nogurusī balss.

Sniegpārsliņa nekavējās. Viņa zināja, ka mamma neko sliktu neteiks, arī ja viņa aizkavēsies, bet negribējās redzēt, kā skumjas un nogurums viņas acīs padziļinās. Viņa atvadījās no draugiem un līksmi virpuļodama devās mājup. Tikpat līksmi viņa ievirpuļoja koridorā un tāpat būtu arī devusies tālāk, bet mamma viņu apsauca: "Beidz virpuļot, nespēju izturēt, galva sāp." Sniegpārsliņa samulsa, sastinga un pat nezināja vienu brīdi kā tālāk kustēties, jo virpuļošana bija viņas dabiskā izpausme. Bet, ja ļoti pacentās varēja arī savādāk. Viņa ļoti mīl savu mammu, viņa negrib, lai mammai sāp galva.

Kaut kādā brīdī citi bērni pamanīja, ka Sniegpārsliņa virpuļo savādāk un pamazām vien izvairījās no viņas, jo viņa sita ārā no ritma, izjauca spēļu harmoniskumu. Sniegpārsliņa saprata, viņa uztvēra šīs pārmaiņas, jo viņai bija dots ne vien skaisti virpuļot, bet arī just. Cik lieka spēja tādai mazai sirsniņai, teiksiet? Bet tā nu reiz bija. Nav jau svarīgi pašai virpuļot, ja apkārt no tā kādam nav īsti labi. Labāk ir pakāpties malā un just kā rodas telpa citu brīvai virpuļošanai. Tad bija vieta arī priekam un harmonijai. Ne viņas gan, bet viņa prata gūt prieku arī no tā, ka bija veicinājusi citu prieku.

Jo lielāka Sniegpārsliņa auga, jo dīvaināks bija viņas virpuļošanas veids. Tas neiederējās nekur. Nu vismaz tā viņai teica. Tā viņa turpmāk iemanījās virpuļot tikai priekš sevis, klusiņām, maliņā, lai nevienu netraucētu, jo tā varētu iztraucēt kāda prieku un to nedrīkstēja. Virpuļošanas prieks bija svēts!

Tajās retajās reizēs, kad viņai mēģināja pievirpuļot kāds un pavirpuļot ar viņu kopā, viņa tā samulsa, ka vispār sapinās. Bija reizes, kad tas tikai izraisīja sirsnīgu prieku, bet lielākoties viņu tā arī atstāja vienu ar viņas neveiklību un dīvaino virpuļošanas veidu. Bet tas nekas. Viņa jau sen bija iemācījusies priecāties par virpuļošanu vienatnē. Nevienu nevarēja pagrūst, neviena harmoniju nevarēja izjaukt. Vienai virpuļot bija lieliski. Jā, nevarēja veidot visādus interesantus rakstus kā bariņā, bet nebija slikti ar vienas pašas radītie virpuļi.

Tā viņa virpuļoja viena, reizēm pievirpuļoja pie kāda vai kāds pie viņas, saprata, ka kopā nevirpuļojas un Sniegpārsliņa turpināja virpuļot tikai sev par prieku. Viņa nepamanīja un nesaprata, ka neviens nav ideāls. Ka ar laiku visi iegūst kādas savas virpuļošanas īpatnības un ka tas nav nekas ārkārtējs. Pieradusi virpuļot viena, bez tam nesdama līdzi pieredzi par to kā jauca citu harmonijas, viņa nemaz nemēģināja pievienoties kādam. Viņai bieži gribējās, bet likums bija viens un vienkāršs - Virpuļošanas prieks ir svēts! Un viņa ļoti baidījās to kādam iztraucēt.

Reiz gan uzradās kāds, kas piedāvāja veidot harmoniju kopā un brīnumaina kārtā, šķita, ka izdevās. Sniegpārsliņa virpuļoja tik skaisti kā nekad. Viņa veidoja tādus rakstus kā nekad dzīvē. Bija tik skaisti. Viņi kopā savirpuļoja daudz prieka un harmonijas. Viņa bija tā aizvirpuļojusies, ar tādu prieku un aizrautību, ka pat nepamanīja, ka īstenībā jau sen atkal virpuļo viena. Tikko to pamanījusi, viņa samežģījās. Viņa nevienu mirkli nenoticēja, ka visu sarežģīto deju, viņa būtu bijusi spējīga novirpuļot pati. Vienā mirklī Sniegpārsliņa bija atpakaļ savā neveiklībā un harmonijas vairs nebija. Sniegpārsliņa vēl ilgi pēc tam nespēja lāga pavirpuļot. Viņai nekādi neizdevās noticēt, ka viņa var virpuļoti viena pati un ka tas būs harmoniski. Bet tas bija viens no virpuļošanas pamatlikumiem. Dejai bija jābūt harmoniski skaistai.

Sniegpārsliņa redzēja tikai to, cik viņa ir nepareiza. Veroties savā atspulgā, viņa skaidri saprata, ka tur nevar sanākt nekas skaists un harmonisks. Ap viņu virpuļoja mammas "nevirpuļo", bērnības draugu smiekli, par viņas neveiklību, vēlāko gadu nespēja iekļauties vispārējā harmonijā. Viņa neredzēja, ka viņas veidotie raksti ir unikāli.

Sniegpārsliņa atrada savu aicinājumu dzīvē - viņa atbalstīja citas mazās sniegpārslas un stāstīja viņām, cik tās ir skaistas un harmoniskas. Sniegpārsliņai bija spēja redzēt un just un viņa izmantoja šīs spējas, lai palīdzētu pasaulē aizvirpuļot mazajiem un nedrošajiem un tas viņai padevās tiešām lieliski. Un tā viņa klusi turpināja virpuļot slepeni, lai neviens nemana, lai nevienu nepatraucētu.

Bet viņas atbalstītie un un uzmundrinātie virpuļotāji devās dzīvē, ienesot jaunu horeogrāfiju, par ko bija liels pārsteigums visiem. Tas radīja daudz skaistu rakstu, neredzētu harmoniju. Neviens gan aiz tā Sniegpārsliņu neredzēja. Viņiem visiem šķita, ka tas ir tikai katra paša nopelns. Sniegpārsliņa par to neskuma, viņa par to pat nedomāja, tā vien šķiet, ka viņa neapjauta arī, ka tieši viņa bija viņiem iedevusi pārliecību par katra individuālo virpuļošanas lieliskumu. Kad Sniegpārsliņai reiz teica - paldies, viņa tikai priecājās, ka bija veicinājusi pasauli kļūt harmoniskāku un skaistāku.

Blogo Sieviešu Klubā un laimē ielūgumus uz Ledus skulptūru festivālu Jelgavā!

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Linduchy 1. februāris 2019 16:30

Ļoti sirsnīgs blogs! Paldies! :)

sauljuks 1. februāris 2019 16:25

Paldies par pievienoto foto! Skaisti! :)

Paldies, Vēsma! :)

VesmaSk 1. februāris 2019 16:23

Mīļi un viegli! (Y)