Slepkavība ciematiņā

VesmaSk
VesmaSk 20. februāris 2014 20:19
1130

Viņa atgriezās mājās vēlāk, nekā domāts. Bija jau dziļa nakts . Mazais mežu ieskautais ciematiņš grima tumsā, vien milzīgās  ar tumsu pielijušās egles ceļa malā vējā draudīgi šņāca. Bija mēnesnīca, kas visu apkaimi padarīja spocīgi svešu un mistisku. Tālumā kādā mājā ierējās suņi. Pēkšņu baiļu un dīvaina nemiera pārņemta, viņa noskurinājās.Parasti viņai nebija bail, jo vienmēr pretī panācās vīrs un arī kādā no mājām vēl dega gaisma, bet ne šonakt. Viņa iedomājās par nesen tepat ciematiņā notikušo slepkavību – kādā no ciema nomales mājām tika atrasta pa pusei sacirsta večiņa. Kas slepkavību paveicis un kāpēc, tas joprojām palika noslēpums.

Pēkšņi vējš strauji norima un visa apkārtne iegrima baisā klusumā. Krūmājā viņa saklausīja sīku čaboņu, tādus kā zaglīgus soļus. Sirds bailēs pamira, un viņa metās skriet. Līdz mājām bija palikuši viena pārdesmit metri. Kaut nu paspētu! Vējš bija atsācies un spocīgajā mēnesgaismā likās, ka viņai kāds seko, ne pa ceļu, bet tieši krūmājā pie meža.

Viņa pieskrēja pie mājas vārtiņiem, strauji tos atgrūda un jau taisījās brāzties augšup pa lieveņa kāpnēm, kad piepešās šausmās apstājās – māja grima tumsā, logs, vējā čīkstēdams, šūpojās eņģēs, bet stikls bija izdauzīts. Nē! Tikai ne to! Mājās vajadzēja būt viņas vīram un pusaudzim dēlam. Un ko tad, ja slepkava noslepkavojis visu viņas ģimeni un tagad gaida viņu? Sirds krūtīs sitās kā negudra, asinis pulsēja deniņos – ak, Dievs, tikai ne to! Viņa lūdza Dievu, kaut visi būtu dzīvi. Kaut viņa nebūtu šovakar tik ilgi aizsēdējusies pie draudzenes, tad viss būtu labi, tad viņi visi būtu kopā. Un ko tad, ja slepkava vēl ir mājās, vai ja viņi ir divi – viens mājās un otrs mežā? Ar piespiešanos viņa centās klusītēm lēnu virzīties augšup pa kāpnēm. Tumsā viņa uztaustīja durvis un pavēra tās. Viņa devās iekšā mājās, sperot nedrošus soļus un cenšoties atcerēties mēbeļu izvietojumu, lai nejauši kaut kam neuzgrūstos un nenodotu slepkavam savu atrašanās vietu.  Pēkšņi viņa juta, ka viņas kailajai kājai kaut kas pieskaras. Tas bija kaut kas spalvains un silts. Šausmās viņa gandrīz iekliedzās no spējā pārbīļa – kaķu viņiem mājās nebija, suņu arī ne. Žurka! Tā varēja būt tikai žurka. Kaut kur viņa bija lasījusi, ka žurkas varot izaugt pat suņa lielumā. Kādas šausmas! Žurka – viņu mājās! Mēnesnīcā istaba izskatījās spokaina, uz sienām kustējās koku zaru ēnas, aizkari caurvējā plandījās.  Piepeši tālākajā kaktā kaut kas sakustējās, tātad kāds tur bija noslēpies. Viņa nospieda elektrības slēdzi, bet nekas nenotika, gaisma neiedegās. Slepkava droši vien atslēdzis mājai elektrību.  Viņa zināja, ka kaut kur uz naktsskapīša blakus gultai stāv svece un sērkociņi, un virzījās uz to pusi.  Aiz muguras ieskanējās smagnēji šļūcoši soļi, viņa strauji pagriezās un ieraudzīja milzīgu cilvēka stāvu, kam rokās bija cirvis, kura asmens ievizējās mēnessgaismā. Vairs nebija, ko zaudēt, viņa skaļi iekliedzās.

-„Mamm, ko tu bļauj? „– pēkšņi no istabas stūra atskan viņas dēla balss un sejā iespīd nežēlīgi spožs lukturīša stars. Apstulbumā un šokā viņa pagriežas. Stāvs ar cirvi rokās izrādās viņas vīrs. Viņa šausmās un neticībā skatās te uz vienu, te uz otru un tik vien spēj izdvest – „Kas notiek?”. „A kam bija jānotiek?”- viņas vīrs, kā vienmēr, ir uzdevumu augstumos, ja vajag atbildēt uz sarežģītiem jautājumiem. Izrādās, ka mājās vēlu vakarā pazudusi elektrība, vīrs gājis uz pagrabu skatīties, vai ar „korķiem” viss kārtībā, bet pa to laiku kā bijis kā ne, pa pusatvērto logu istabā mēģinājis no koka zara ielēkt kaimiņu kaķis, bet vēja brāzma nelaikā atgrūdusi vaļā logu. Blakus istabā dēls pusmiegā dzirdējis, ka tēvs iziet ārā un  nenāk atpakaļ, toties saklausījis, kā tiek izsists logs un kāds ielec blakus istabā, gājis  skatīt, kas noticis un meklējis  vaininieku, kurš tajā brīdī veikli pamanījies izšmaukt no istabas gar mammas kājām. Savukārt tēvs aizgājis uz pagrabu un noskaidrojis, ka šoreiz „korķos” vainas nav, nācis atpakaļ mājās, bet izdzirdējis plīstošu stikla skaņu, nospriedis, ka mājās ielavījies laupītājs. Lai nebūtu ar kailām rokām jāstājas pretī slepkavniekam, paņēmis no šķūnīša cirvi un klusītēm lavījies iekšā mājā….

 

 

Blogu konkurss: Pārdabiskās parādības un spoki

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Kerstyna 20. februāris 2014 20:35

Baisīgi ... īsti pirms miedziņa, ko palasīt :)