Sieviete karotāja un pārcilvēks

ssfinkss
ssfinkss 3. decembris 2017 15:01
155

Ultimāts. Kārena Robārdsa

Es uzdevu sev jautājumu: vai es lasītu šo grāmatu, ja viņa man nenonāktu rokās? Un domāju, - nē. Droši vien izvelētos citu. Bet priekš manis grāmatas nonākšana pie manis bija negaidīta, un tad jau arī varēja izlasīt.

Lasīju grāmatu pa vakariem pirms gulētiešanas, un pamazām sāku apdomāt jautājumu, kādai tad ir jābūt mūsdienu sievietei. Laiks iet, prasības pret sievieti mainās. Sieviete nebeidzas ar ģimeni. Sieviete kļūst stiprāka, elastīgāka, neprognozējamāka. Ir labi, ja bērnības gados viņas viss ir labi, bet ne vienmēr tā ir. Bērnības apstākļi ir atšķirīgi, un ģimenē attiecības arī var būt dažādas. Ne visas sievietes zina, kādi zemūdens akmeņi var būt paslēpti viņas dzīvē, tikai palēnām tie var atklāties. Tā bija arī Biankai Sentaivsai vai Betai. Viņai bija ģimene. Viņai bija tēvs un māte, bet tas, kas notika bērnībā, padzēsa no viņas atmiņas to, kas bija. Tagad viņai bija tēvs- izcils noziedznieks – Meisons Teiers – Ceļotājs, kuram bija cita ģimene, rezultātā Biankai ir pusmāsa, kurai ir pavisam cita dzīve, citi dzīves apstākļi.

Te nu var sekot līdzi Biankas dzīves atšķirībai no citu sieviešu dzīves. Viņas tēvs bija viņas skolotājs noziedzības pasaulē. Nekas tamlīdzīgs nesagaida Biankas pusmāsu. Visas maņas Biankai ir saasinātas, organismu viņa pārvalda tā kā neviens. Satiekot kādu cilvēku, viņa ātri var nonākt pie secinājumiem par viņu.

Jā, vīrietis bija izskatīgs, pat seksīgs, tomēr šermuļi Biankai pār muguru skrēja cita iemesla dēļ. Visi instinkti brīdināja, ka viņš ir bīstams. Humora un seksuālās intereses aizsegā bija jaušams, ka viņš Bianku nopēta kā plēsoņa medījumu.

To lasot, tā vien gribējās teikt, ka cilvēki satiek sev piemērots cilvēkus. Kāds esi pats, tādu arī satiec. Apstākļiem nav jābūt piemērotiem. Ja apstākļi nav piemēroti, tad dzīve var virzīt pie šī cilvēka vienu reizi, otru reizi, trešo reizi. Cilvēks var patrāpīties ceļā ik pa brīdim visdažādākajos laikos un visdažādākajās vietās. Tas ir jāpieņem. Bet tas ir jāpieņem no abām pusēm.

Bet darbojoties ar tēvu kārtējā zādzībā, satiekot nepiemērotā laikā Mikiju, Bianka zaudē tēvu. Un tad viņai ar visu ir jātiek galā pašai. Ejot cauri zādzības pieprasījumam un izpildei, atmiņas par bērnību sāk atgriezties, bet bez tā visa viņa nonāk arī līdz slēptajiem notikumiem. Bianka ir karotāja un pārcilvēks. Neviena no projekta dalībniekiem vairs nav, izņemot Bianku. Bet viņas tēvs CIP dalībnieks ir kļuvis par noziedznieku.

Interesanti ir sekot līdzi visiem notikumiem zādzības izpildes laikā, un atgriežoties atmiņās un ieskatoties notikumu gaitā nonākt līdz secinājumiem, kas ir kas, un kāpēc viss notika. Izlasot grāmatu līdz beigām, rodas priekšstats, ka turpinājumam ir jābūt.

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies