Pāris dienas atpakaļ, meklējot filmu, ko var vakarā noskatīties, uzdūros līdz šīm nedzirdētai filmai ar vienkāršu nosaukumu "The Help" ("Palīdzība"), kura iznāca 2011. gadā. Sekojot kino jaunumiem, šo filmu palaidu garām un pavisam nepelnīti.

Uzfilmēta pēc tāda paša nosaukuma Katrīnas Stokettas (Kathryn Stockett) grāmatas, "The Help" stāsta par sabiedrisko situāciju ASV 60. gadu sākumā. Tai laikā, neskatoties uz to, ka verdzība sen jau bija atcelta, afroamerikāņiem nebija daudz vairāk tiesību kā verdzībā, kā arī dzīve nebija saldāka. Galvenie varoņi: kalpones-afroamerikānietes, kuras strādā bagātās ģimenēs un viņu saimnieces.

Filmā ļoti labi un atklāti rāda cik liela starpība bija starp "krāsainiem", kā viņus sauca, un "baltiem" cilvēkiem. Kalpone kopa māju, gatavoja ēst, audzināja bērnus, cieta no saimnieku cietsirdības un alga, pats par sevi saprotams, bija smieklīgi maza. Bagātās saimnieces neuztvēra kalpones kā cilvēkus ar līdzvērtīgām tiesībām - ne likumā nostādītām, ne cilvēciskām – šīs sievietes ienīda visus, kuri atšķīrās no viņām. Kalpones pat nedrīkstēja apmeklēt saimnieku tualeti, jo tika uzskatīts, ka "melnajiem" ir kaut kādas slimības, ko var "noķert". 

Tomēr šajā skorpionu ligzdā bija saules stariņš. Jauna, progresīvi domājoša žurnāliste Skittera Felana, kuras lomu lieliski izpilda Emma Stouna, nepieņem apkartējas sabiedrības atteiksmi pret afroamerikāņiem un uzdrošinās izdarīt ko neticamu un līdz šim nedzirdētu: viņa izlemj uzrakstīt grāmatu, kurā kalpones, kas strādā viņas pilsētā, izstāstīs savus dzīves un darba stāstus. Svarīgi saprast, ka šis gājiens bija ne tikai drosmīgs, bet arī ļoti bīstams ne tikai dēļ iespējamā darba zaudējuma, bet arī dzīvības zaudējuma: viņu pilsētā darbojas ku-kluks-klans...

Bet drosme atmaksājas un ja gribas pierādīt, ka esi cilvēks, ka gribi dzīvot pelnīto dzīvi, ir jāpaceļ balss, ir jāparada, ne tikai saviem brāļiem un māsam, ka ir vērts runāt, bet arī tai, "otrai pusei" paradīt, kā tas ir, dzīvot tādu dzīvi un ciest visu, ko šie cilvēki dara. Tas liks aizdomāties un ar laiku... ar laiku mainās cilvēki, mainās sabiedrība, mainās dzīve.

Neskatoties uz to, ka filma ir ļoti nopietna, tajā netrūkst arī humora, kas padara personāžus par "īstiem cilvēkiem": viņi skumst, pārdzīvo, smejas, draudzejas...

Šo filmu ir vērts noskatīties katram cilvēkam, neatkarīgi no tautības un ādas krāsas. Mēs dzīvojam globalizētā pasaulē, daudztautu un daudzkultūru valstī, kas ir liela laime un dod lielas iespējas. Ceru, ka arī jums šī filma liks lieku reizi aizdomāties, ka mēs visi esam cilvēki, neatkarīgi no tā, kādā valodā runājam, kāda ir ādas krāsa... mums visiem ir jūtas un visi mēs gribam, lai mūs ciena un uztver kā personības, ne kā vienīgi kādas tautības pārstāvjus.

Mana atzīme šai filmai ir 9.5 no 10.

Sieviešu Kluba diskusijai:

Tu esi šo filmu redzējusi? Kā tev patika?