Sveikas, Kino baudītājas!

Varu atzīties pilnīgi godīgi, ka ļoti mīlu kino! Es skatos gan amerikāņu popkorna filmas, gan pasaules klases meistardarbus, un, ticiet man, ikvienā filmā var atrast kautko labu.

Šoreiz parunāsim par filmu, ko pirmo reizi noskatījos agrā jaunībā, bet tā nelaiž mani vaļā, un es to skatos atkal un atkal.

Leo Karaksa filma "Mīlētāji no Jaunā tilta"(1991).

Stāsts tas pats veicais - vīrietis (Denis Lavant) satiek sievieti(Juliet Binosh), bet šī kinovaloda ierauj savā stāstā tik ļoti, ka skatoties tīri fiziski sajūti sevi Parīzē, bezcerīgā mīlasstāstā, kas liek līdzpārdzīvot no sāpēm un laimes vienlaikus.

Mišela (Binoša) nonāk uz ielas, un tur uz Parīzes tilta, kas slēgts remontam, satiek klaidoni Aleksu (Lavant). Tas ir tēlains un provokatīvs stāsts par cilvēkiem, kuriem reālajā dzīvē nav vietas, bet šī liktenīgā satikšanās viņiem dod cerību, ka mīlestība viņus izglābs.

Filmas galvenā darbības vieta ir šis Jaunais tilts, un to papildina krāšņi Parīzes skati. Satriecoša mīlas aina - varoņi dejo uz tilta, un viņus ieskauj Parīzes svētku uguņošana!

Mišela strauji zaudē redzi, pamazām atklājas, ka viņu meklē ģimene, uz ielām izlīmējot lielformāta plakātus. Alekss, bailēs par mīļotās zaudējumu, rīkojas neadekvāti.

Un tas viss - mīlestības dēļ!

Arī tāda ir mīlestība! Un jautājums, vai klaidonis ir pelnījis patiesu mīlestību vai tikai nožēlojamu eksistenci? Un vai vispār kāda eksistenci var uzskatīt par nožēlojamu? Varbūt tieši tā ir īstā dzīve - atteikties no visa laicīgā un materiālā, un priecāties par dzīvi pašu par sevi, bez civilizācijas uzliktajiem kanoniem un žņaugiem?

Es neatklāšu, kā noslēdzās šis mīlas stāsts, bet es iesaku to nobaudīt pašām. 

Kad pēdējo reizi biju Parīzē, es aizgāju uz Jauno tiltu, atcerājos filmu,  un man likās, ka beidzot zinu, kāpēc Parīze ir mīlētāju pilsēta!

Kura filma ir Tev likusi domāt vēl ilgi pēc tās noskatīšanās?