Redzēju, ka pirms kāda laika portālā jau minēts, ka uz ekrāniem drīz iznāks Vudija Allena filma "Pusnakts Parīzē", bet sīkāk nekas nav aprakstīts. Sestdien es šo filmu noskatījos mājās, vienatnē, kamēr bērns bija pie omes, bet vīrietis gulēja. Izbaudīju šo filmu kā gardu kūkas gabaliņu, kas pārliets ar visu mīlētāju pilsētas nakts uguņu romantiskās gaismas mērci.
Ne jau pirmoreiz kultūrā sastopamies ar pusnakts burvju mirkli, kad sit pulkstenis un notiek kaut kas īpašs, neikdienišķs. Šajā gadījumā pusnakts stunda aizved (ne ar ķirbi, kas pārvērties karietē, bet ar glaunu retro auto) galveno varoni (kurš kopā ar līgavu uz brīdi ieradies šajā pilsētā) uz viņa ilgoto seno Parīzi, kur, mums par pārsteigumu, kā seni draugi pastaigājas visiem zināmi tēli, kurus pazīstam no vēstures grāmatām un viņu pašu nemirstīgajiem darbiem gan literatūrā, gan glezniecībā.
Viņiem pat nav jāpasaka ne vārds, bet tu jau zini, ka tie ir Hemingvejs (mūžam iereibis un tik brīvs izteikumos), Ficdžeralds (ar matu loku uz pieres), Pikaso (no kura aizbēg mīļotā sieviete) vai Dalī (ar sirreālām fantāzijām par degunradzi). Filmā mijas šie divi laiki - to gadu Parīze ar sev raksturīgajiem dejas soļiem un apģērbiem un mūsdienas, kad par senatni liecina vēl tikai antikvāri veikaliņi vai ielu bodītes, kuros kā retus dārgumus var atrast antīku grāmatu vai skaņu plati, kas pludina pretī tālas mūzikas skaņas.
Galvenajam varonim (aktieris Ovens Vilsons) filmas gaitā ir trīs sievietes. Pirmā ir blondā līgava, kura nevienu mirkli neizjūt visu mīlētāju pilsētu tādu kā viņas mīļotais un, līstot Parīzes romantiskajam lietum, steidzas paslēpties mašīnā, lai tikai nesamirktu. Šis lietus man šķita simbolisks. Kā zīme, kas parāda to, cik saderīgi vai nesaderīgi ir cilvēki - vai tiem ir lemts kopā samirkt lietū un to izbaudīt kā vienojošu mirkli, vai arī ne. Un romantiskajam līgavainim, izrādās, ir paredzēts samirkt Parīzes lietū kopā ar pavisam citu sievieti, arī ne ar savu otro mīlestību - skaisto meiteni cepurītē un ar garo cigareti no senajiem laikiem.
Viņa trešā un liktenīgā ir senu skaņuplašu bodītes smaidīgā pārdevēja - kā saikne starp mūsdienu un toreizējo Parīzi.
Cik ātri un vienkārši var par 180 grādiem mainīties cilvēka dzīve! Īstenībā tu nemaz nezini, kur būsi rīt un ar ko kopā būsi rīt. Nenojaut, ko satiksi, ar ko un kur paliksi, ko darīsi. Un varbūt rīt cilvēks, ar kuru dali savu ikdienu, pēkšņi nosauks tevi par traku šizofrēniķi un pasūtīs vienu māju tālāk. Un varbūt tā būs tava laime, ka tevi pusnaktī izdzīs lietū...
Vudija Allena filma ir skaista šī vārda pilnā nozīmē - skaista ar savām Parīzes ainām, ar vīriešiem un sievietēm, kuriem ir laimējies piedzimt šajā pilsētā, ar nakti, kas kā burvja zvaigžņotā cepure nolaižas visam pāri un maina cilvēku dzīvi uz neatgriešanos. Tie, kas nav bijuši Parīzē, noteikti sailgosies tur būt. Es esmu viena no viņiem. Ne velti kritiķe D.Rietuma novērtējusi šo filmu kā vienu no šīgada labākajām līdzās "Melanholijai". Lai Jums romantiska skatīšanās.
Sieviešu Kluba diskusijai:
Tikai es nesapratu vienu momentu, kad viņi aziceļoja it kā vēl tālāk pagātnē, uz 19.gs un tā sieviete izvēlējās palikt 19.gs?