Brāļu Koenu vārds kinopasaulē ir kļuvis tikpat populārs, kā savulaik Tarantino, un jāatzīst ka sava līdzība šo režisoru rokrakstos tiktiešām ir saskatāma. Daudzi jau fano par Koenu filmām "Sadedzināt pēc izlasīšanas" un "Lielais Lebovskis". Arī par tām būtu vērts parunāt.
Bet šoreiz par brāļiem Koeniem, par viņu 2009.gada filmu "Nopietns Cilvēks" (A Serious Man)
Nevarētu teikt, ka tā būtu "sieviešu filma", bet dzīves ironiskā, ciniskā un komiskā puse caurstrāvo šo filmu brāļu Koenu stilā. Šī filma jāredz tiem, kam šķiet, ka "dižķibele" ir skārusi pārāk traki, ka dzīve ir grūta, ka viss ir slikti. Kāpēc? Atbilde slēpjas filmas finālā. "Nopietns Cilvēks" ir kā dzijas kamols, kurš jāiztin vienā garā pavedienā, kas brīžiem kļūst par mudžekli, brīžiem par gobelēnu, bet tikai beigās var atrast kamola sākumu.
Filma sākas ar ārkārtīgi dīvainu, mistisku epizodi, kur gadsimta sākumā lauku mājās kādu ģimeni apciemo sen nomiris radinieks. Apņēmīgā sieva viņu nodur ar dunci, bet vecais nelaiķis, smiedamies dodas prom, tā teikt - dzīvs un vesels.
Tālākā darbība notiek septiņdesmitajos gados ebreju kopienā ASV, Minesotā.
Galvenais varonis Lerijs ir ebreju tautības fizikas profesors augstskolā, un ir kārtīgs vīrs, ar kārtīgu ģimeni, darbu un reliģisko kopienu.
Un tad, soli pa solim atklājas patiesība - Lerija dēls slepeni lieto marihuānu, brālis ir iekārtojies uz viņa viesistabas dīvāna un projām netaisās, sievai ir romāns ar viņa labāko draugu, darbā draud štatu samazināšana, bet kāds students viņu šantažē. Un kur vēl visi ikdienas sīkumi - neapmaksāts rēķins, ar kuru Lerijam nav nekāda sakara, bet procenti aug, sieva iztukšo viņa bankas kontu, pieprasa šķiršanos, brālim ir problēmas ar prostatu, un vannasistaba tiek aizņemta stundām ilgi, dēls pieprasa salabot TV antenu, kas spītīgi salūzt atkal un atkal, meita zog no viņa maka utt, utt!
Atbildi un risinājumu Lerijs meklē savā ticībā, vēršoties pie trim dažādiem rabīniem, bet atbildes vai nu nesaņem, vai arī vispār netiek uzklausīts, bet Lerijs ir neatlaidīgs un pieticīgs, un pacieš visus dzīvē uzliktos pārbaudījumus.
Ir tikai viens gaismas stariņš Lerija dzīves ārprātā - kaimiņu pagalmā sauļojas kaila sieviete...
Filmas stilistika tiešām rada sajūtu, ka tā veidota septiņdesmitajos, perfekti nostrādāta atmosfēra un arī pati "bilde" ir tā kā gadus trīsdesmit veca.
Vispār, kad atstāsta saturu, tad filma izklausās diezgan muļķīga, bet šis stāsts jāredz režisoru acīm.
Nekad gan pati neesmu interesējusies par ebreju kopienas dzīvi un tradīcijām, visas manas zināšanas ir sagrābstītas daiļliteratūrā un kino, bet viens man ir skaidrs - reliģija un dzīve gluži nav viens un tas pats. Ja gribi atrast atbildi - meklē sevī. Un Visums Tev nepiedos noliektu galvu un sitienam pagriestu vaigu, tā var kļūt tikai par "mazo cilvēku", un tad "dzīve kļūst par zebru - ir baltās strīpas, ir melnās strīpas, un pa vidu d...a."
Stāsts ir par jautājumu, vai dzīve ir dāvana vai sods! Šis "mazais cilvēks" ar savu bezjēdzīgo eksistenci tomēr ir katrā no mums, un filmas lielākais drauds - viesuļvētra patiesībā reizēm var būt vienīgais situācijas atrisinājums!
Tāpēc, mīļās dāmas, lai notiek kas notikdams, nekad nevar būt tik slikti, lai nevarētu būt vēl sliktāk!
Šī filma ir nominēta Oskara balvai par gada labāko scenāriju, un tas patiesi ir to vērts.
