Rudens krāsas: Zaļā

Autors: Linduchy, 2017. gada 11. septembris, 19:24:58
Rudens krāsas: Zaļā

Pēdējā laikā mani īpaši piesaista zaļā krāsa. Zaļā krāsa ir dabas un auglības krāsa. Tā simbolizē mieru, harmoniju, at­dzim­šanu un izaugsmi. Zaļā krāsa sevī ietver lielu vēlēšanos ieņemt piemērotu vietu dzīvē. Tā mudina gūt atzinību un ievērību. Zaļā krāsa iedvesmo un simbolizē arī dzīves lidojumus un kritumus.

Zaļajai krāsai ir tik daudz toņu. Un daba ir izcila māksliniece, tā prot šos toņus apvienot fantastiskā salikumā. Zaļā krāsa šobrīd ir mana dvēseles krāsa. Es pastiprināti izjūtu saikni ar dabu. Atrašanās dabā mani nomierina, līdzsvaro, palīdz atpūsties un sakārtot domas. Daba mani piepilda ar iedvesmu un uzlādē ar pozitīvu enerģiju. Tāpēc kārtējo reizi sakrāmēju savu mugursomu un dodos ceļā. Prom no trokšņiem, prom no datora, prom no cilvēkiem ar negatīvu enerģiju. 

20170911183736-33519.jpg

Man patīk iet, kāpt augšā un rāpties pāri. Jā, kā tādai mežonei. :D Vislabāk man patīk iet vienai, meditēt pastaigā, sēžot kalna galā vai upes krastā. Patīk noaut apavus un atvēsināt pēdas aukstā ūdenī, kad ir nostaigāti 20km ar astīti.

20170911185006-89553.jpg

Man patīk izstaigāt zināmas takas un katru reizi ievērot kaut ko jaunu, kaut ko savādāku. Daba mainās. Lietus lāšu simfonija, saules staru rotaļas starp koku lapām, meža aromāts, akmeņi krastā, kuri nu kļuvuši redzami, krītot ūdens līmenim. Man patīk priecāties par skaistumu, man patīk rādīt šo skaistumu citiem.

20170911185429-59907.jpg

Būšana vienatnē ir greznība, kuru šobrīd reti varu atļauties. Mani ceļā pavada biedrs. Ja divi cilvēki iet līdzās un klusē, tas nenozīmē, ka viņiem nav nekā sakāma vienam otram. Tas nozīmē, ka abi ceļabiedri ir pievērsušies ceļa meditācijai. Es novērtēju spēju paklusēt.

Iemācīties klusēt kopā un nenobīties no tā. Tas nav mulsinošs klusums, kad ir jāizdomā vienalga kāds temats. Reizēm cilvēki baidās no klusuma. Tad viņi prāto par citu cilvēku domām, kāpēc viņi klusē, vai tik nav apvainojušies, bet varbūt kaļ kādu riebīgu plānu. Es esmu iemācījusies atlaist šādu prātošanu. Man rūp tikai tas, kas darās manā galvā. Man ir jāsakārto savas domas, jāizplāno sava rīcība un jāpārdomā attieksme. Es esmu tas, ko es domāju.

20170911191237-54153.jpg

Tavā ceļā var gadīties pilsdrupas. Kādreiz tas ir bijis varens cietoksnis, bet ienaidnieki un laika zobs ir paveikuši savu nelietīgo darbus - tagad tās ir tikai drupas, starp kurām izmisīgi tiecas izdzīvot kāds zāles kušķītis.

20170911191606-20045.jpg

Steigas nav. Tu apsēdies, lai pavērotu apkārtni, sajustu vietas enerģētiku un aizdomātos par to, kā būtu, ja būtu. Vai tu gribētu nokļūt senajā pagātnē uz vienu dienu? Tolaik, kad apkārt rosījās bruņinieki, gatavojoties kārtējam karagājienam. Tukls pavārs cepināja cūķi uz iesma pils pagalmā. Bet valdniece nolūkojās uz to visu ar ledainu skatienu, ietinusies lepnās kažokādās ar dzintara un sudraba rotām. Tas laiks bija drūms, briesmīgs un nežēlīgs. 

20170911190403-42403.jpg

Kad ceļa meditācija būs pabeigta, tevi gaidīs tilts, pa kuru atgriezties pie otra. Atkal pasmaidīt, noskūpstīt un samīļot, sadoties rokās un atgriezties reālajā dzīvē - atpakaļ pie datora, atpakaļ pie trokšņiem un cilvēkiem, pie trauku mazgāšanas, darba lietu kārtošanas un sastrēgumiem pilsētas ielās. Atpakaļ pie sapņiem par došanos ceļā - pie dabas.