Rīts Mežaparkā ar pārsteigumu sev pašai

sauljuks
sauljuks 7. jūnijs 2019 10:14
234

Pēdējā laikā esmu uzsākusi strauju ritmu. Divi darbi. Bez brīvdienām. Man kā dabas bērnam, ar patiesu mīlestību pret kokiem, zāli, vēju, sauli un citiem tur piederošiem aksesuāriem, atrasties nemitīgi telpās ir izaicinājums. Tāpēc nelika miera doma rītu izmantot savādāk. Gribēju sev kompāniju, bet neizdevās, un labi ka tā!

Šorīt pamodos ar sajūtu, ka ir jāpaveic iecerētais. Brokastis, kā zinādamas, sanāca pamatīgas – konfektes pa starpu kārtīgām karstmaizēm, sieru nežēlojot. Ritenis. Barona iela. Virziens Mežaparks.

Nepieciešamība pēc svaiga gaisa, meža un putnu dziesmām bija patiesi liela, bet arī apzinājos, ka brīvās rīta stundas nav tik daudz, lai brauktu kur tālāk. Silts. Diena iesākusies ar patiesi vasarīgi skaistu laiku! Saules glāsti, pat ēnā jūtami, virs galvas zilas debesis ar dažiem nedaudz saskumušiem mākonīšiem – vai tie būtu solīta pērkona vēstneši? Putnus nedzirdēja. Rīta satiksme pat domas aizslaucīja no galvas – bija jāuzmanās. Ne tikai no motorizēta transporta, bet arī no cilvēkiem un citiem riteņbraucējiem. Trāpīju rīta posmā, kad manā virzienā brauca vien nedaudzi. Netraucējām viens otram.

Vējš! Maigumā sacentās ar saules stariem. Silts, glāsmains un brīžiem, pretī esošs – bremzējošs, tomēr nemainīgi lielisks, pavadīja mani visu ceļu līdz Mežaparkam. Tur nonākot, skats atdūrās pret informāciju par 3D zīmējumu festivālu. Skat, kur nejauši biju nonākusi. Bez tam, pilnīgi neiespringstot un nesekojot norādēm drīz atdūros pret pirmajiem zīmējumiem. Tie katrs bija iežogoti, nācās apbraukt pa zālīti. Lēnām, nesteidzīgi riteņoju tiem garām līdz pat pēdējam. Lielāka daļa izskatījās pabeigti, dažiem bija grūti saprast, vai tur viss vai vēl kas trūkst. Vienu mākslinieks, kurš arī bija ieradies ar velosipēdu, aktīvi turpināja darināt. Atpakaļceļā apstājos un vienu nobildēju, cik nu mans telefons labi to spēj izdarīt.

Biju domājusi iebraukt līdz pludmalei un pamērcēt kājas. Augām dienām apavos, pēdas nogurušas, biju droša, ka tās būs man pateicīgas par šādu pārmaiņu. Tak, biju nogriezusies uz cita ceļa un tuvākais Ķīšezera krasts izskatījās niedrēm aizaudzis. Pabraucu vēl un sapratu, ka šur tur tomēr ir iespēja nokļūt pie ūdens un nolēmu pludmali nemeklēt. Es nepazīstu Mežaparku. Neesmu Rīgas bērns. Neatceros vai vispār kādreiz esmu Ķīšezerā kājas mērcējusi. Tāpēc arī sanāca tāda kā neliela maldīšanās un meklēšana kas kur ir.

Uzmanīgi noripinājos pa stāvo meža taku, pilnu irdenām smiltīm, līdz ūdenim. Koku saknes tieši virs ezera ziluma. Lieliski! Un tālāk nenosodiet mani. Neapstājos pie apavu novilkšanas. Tā nebija plānots. Un nebija man līdzi ne peldkostīma, ne dvieļa. Pati sev par pārsteigumu, visas drēbes akurāti sakārtoju uz velo stūres un spēru pirmo soli ezerā. Tieši uz saules izgaismotā ūdens ceļa. Šīs bija tāds interesants brīdis. Ja mans velosipēds prastu fotografēt, es viņam atļautu uzņemt šo kadru (no aizmugures) – kā es šajā jūnija rītā, pretī saulei, kaila, lēnām brienu Ķīšezerā.

Baidījos aukstuma. Bet ūdens bija silts kā nupatās slaukts piens! Saules glāstu un ūdens maigās viļņošanās ieskauta, es lēnām soli pa solim turpināju iepazīties ar Ķīšezeru. Tas izrādās ilgi ir sekls! Dzelteno ūdensrožu klajums, kas man likās neaizsniedzams, drīz bija klāt un ūdens vēl tikai līdz vidum! Drīz es jau bridu pāri vidum caur ūdensrozēm, kas vēl tikai plauka, dzeltenumā sacenzdamās ar sauli. Vēl daži soļi, tad apgriezos un laidos peldus atpakaļ. Lēniem roku un kāju vēzieniem cauri ūdensrožu ezeram. Uzmanīgi virzīju malā lēpes un piesātināti dzeltenos ziedus, cenšoties neko nenoraut, peldēju krasta virzienā. Neesmu dziļuma mīļotāja. Vispār labprātāk atrodos uz ūdens, nevis tajā. Bet šeit, šajā brīdī, tas bijā skaisti, pasakaini, nedaudz maģiski. Saules siltums kombinācijā ar ezera zīdaino vēsumu un visapkārt ūdensrozes.

Pēc mirkļa nostājos uz kājām un sapratu, ka man nav gana! Gāju vēlreiz dziļumā, izgāju šoreiz cauri ūdensrožu klajumam un iebridu viegla vējiņa valstībā, kas bija savirmojis ezera spoguli, samaisot visus atspulgus. Un peldēju vēlreiz cauri zaļajām lapām un nupat plaukt sākušajiem ūdens ziediem.

Netālu no manis laiski vizinājās melna pīle, baltu svītru uz knābja. Nu tā, atpeldēju, līdz krastam bija vēl kāds gabaliņš ejams un tagad gan jutos samulsusi. Bet nu jau vairs neko. Lai tiktu pie drēbēm, krastā bija jāizkāpj. Izrādās tik silta rītā, ģērbties bez slaucīšanās nav nekādas vainas, starp citu, šis atkal ir kaut kas, kas notiek ar mani pirmo reizi! Nē, ne peldēšanās bez peldkostīma, bet gan dvieļa trūkums.

Nu jau vairs tikai mājupceļš. Mežaparka posms putnu dziesmu pieskandināts. Tālākais – pilsētas trokšņu caurausts. Mājās. Drīz uz darbu!

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Linduchy 9. jūnijs 2019 19:28

(Y)(Y)(Y)