Provansas valdzinājums

thezeezee
thezeezee 21. jūlijs 2015 16:05
1230

Daudzus, jo daudzus gadus biju sapņojusi par došanos izzināt Francijas āres un laukus, nemaz nerunājot par slavenākās radio antenas jeb Eifeļa torņa apskati. Šogad man beidzot radās izdevība apceļot sen redzēt kāroto valsti, turklāt netipiski ilgā laika posmā. Metu pie malas darbus un visu pārējo, un devos savā lielajā piedzīvojumā.

Uzturoties Francijā, paspēju apceļot daudz un dažādas pilsētas, reģionus, taču Provansa ir pati mīļākā. Iedomājies nemitīgus saules starus, siltumu, kalnainus apvidus, kurus ieskauj ielejas un vīnogu lauki. Mazi un mīlīgi ciematiņi, kuros šķiet apstājas laiks. Seni un šķiet nedaudz bīstami kalnu ceļi ar blakus stāvošām nāvējošām aizām. Un pats galvenais, mans mērķis, kamdēļ devos tūkstoš kilometrus pāri Francijai, lavandu lauki, kas stiepjas ikvienā no meža, akmeņiem un labības brīvā zemes pleķītī.

20150721160520-67339.jpg

Kad izkāpu no auto, piestājusi ceļmalā, tad iekāpu savā sapnī – piedzīvot lavandu lauku burvību Francijā, iekāpt tajā un sajust lavandu reibinošo smaržu sev visapkārt. Īstu, nevis kaut kādu pudelītē sapildītu vai izsmidzinātu, bet īstāku par īstu. Violetās krāsas kalnu fonā, smarža un mans prieks par mērķa sasniegšanu, tas viss iegūlās un iekopējās manā atmiņā, nemaz bildes nevajag atgādinājumam, jo šādi brīži ir neizdzēšami no atmiņu failiem. Laimes un piepildījuma sajūta... Tas izskatījās šādi:

20150721160419-57794.jpg

20150721160435-34197.jpg

Jāatzīst, ka Provansa krietni atšķiras no pārējās Francijas - tās ciemati, valoda un ļaužu rimtums, relaksētība, kas raksturīga tikai šim reģionam. Dienvidos dzīvojošie ļaudis tiešām ir relaksētāki un tik daudz neiespringst, kā iedzīvotāji ziemeļu reģionos. Iespējams, tas skaidrojams ar silto klimatu, kurā tiešām negribas nekur skriet – lēnām un prātīgi vasaras svelmē.

Spilgtākā, mīļākā un frančus raksturojošā aina bija svētdienas rītā – izčekojos no viesnīcas un devos mazās pilsētiņas centra virzienā. Apstājos pie mīlīgas kafejnīcas, kas jau bija atvērusies un nolēmām ieturēt brokastis šajā vietā. Apmetāmies pavēnī, jo diena solījās būt karsta, par ko liecināja jau agrās rīta stundas svelme. Vasarā šajā vietā temperatūra uzkāpj pāri 30 grādiem pēc Celsija.

Kā šodien atceros skatu: blakus kafejnīcas saimnieki lēnām sāka rosīties – izlikt galdiņus, saslaucīt drazas un sīkumus, lai atstātu labāku iespaidu, mans kaimiņš pie blakus galda malkoja savu ekspreso un turpināja lasīt elektronisko grāmatu, ko bija darījis jau visu rītu, seniori divus galdus tālāk risināja dikti skaļas ikdienišķas sarunas franciski, ģimene ar bērnu ātri paēda un aiztipināja savās gaitās, onkulis pāris galdiņus no mums uzreiz iesteidzās pēc rīta avīzes un kūpinot savu cigareti, dzerot ekspreso, to lēnām šķirstīja. Baudīju šo rītu no visas sirds un tā ir viena no manām siltākajām atmiņām no Aviņonas. Kā reiz man aizķērusies arī viena bildīte un tas izskatījās šādi:

20150721160456-53033.jpg

Atgriežoties Latvijā, savās mājās, kur tiešām jūtos un esmu laimīga, kaut kas tomēr mani velk atpakaļ uz Franciju – vai tas ir īpašais šarms vai kas cits? Nezinu.. Bet zinu, ka atgriezīšos Provansā un jau drīz. :)

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Linduchy 21. jūlijs 2015 21:35

(inlove)(inlove)(inlove)