Pelnrušķītes pārdomas pirms balles jeb mazliet par princi

Ardlem
Ardlem 21. janvāris 2016 15:59
1831

              Reiz sen senos laikos, bet varbūt tikai vakar, aiz trejdeviņām jūrām, bet varbūt tikai aiz ezera, aiz trejdeviņiem kalniem, bet varbūt tikai aiz pakalna, kādā tālā tālā  karaļvalstī, bet varbūt tikai kaimiņciemā, dzīvoja Pelnrušķīte. Viņas ikdiena pagāja dažādos darbos virtuvē, mājā, dārzā, kūtī un uz lauka – kur vien griezies, bija vajadzīgas darbīgas rokas. Skrēja Pelnrušķīte no rīta līdz vakaram acu nepaceldama, elpas neatvilkdama. Viņa nesūrojās, jo viņai bija arī princis, kurš brauca ar baltu Lexus, un ieradās pie Pelnrušķītes, kad pats gribēja. Tad uz pāris mirkļiem Pelnrušķīte jutās kā karaliene.

            Kā nu gadījās, kā ne, kādā jaukā siltā vasaras pievakarē pastnieks Pelnrušķītei atnesa vēstuli -  ielūgumu no prinča uz saderināšanās balli. Meitene ļoti priecājās – varbūt princis mani beidzot bildinās? Tad viņa iesteidzās istabā, atvēra savu pūra lādi un, izceļot laukā tur atrodamās bagātības, saprata, ka viņai nav nevienas balles kleitas. Mazliet skumji palika Pelnrušķītei, tomēr ilgi viņa nesēroja, bet ķērās pie balles kleitas darināšanas. Tā kā dienā bija daudz citi darbi veicami, tad meitene zaga tik dārgās miega stundas naktīs, un darinot sev balles tērpu, daudz ko arī pārdomāja.

            Viņa atcerējās, kā ar princi iepazinās. Tas notika Pelnrušķītei steidzoties uz ganībām dzirdīt govis, princis gluži kā netverams brīnums uzradās viņas ceļā un palūdza ūdeni. Viņa zirgs – baltais Lexus bija iegrimis dubļos, un peroties no tiem laukā, bija sakarsis motors, kuru nu vajadzēja atdzesēt, lai varētu braukt tālāk. Kad Pelnrušķīte piekrita iedot ūdeni, princis parādīja virzienu, kur ir iestidzis viņa braucamais un aizsteidzās pa priekšu, lai neviens neapskādē viņa balto lolojumu. Mazums, kādi ļaudis pa ceļiem staigā! Kad Pelnrušķīte smagos ūdens nēšus bija aiznesusi līdz mašīnai, princis ātri jo ātri tos ielēja motorā /vai nu kur tur to ūdeni vajadzēja/, un pasviedis Pelnrušķītei atpakaļ tukšos spaiņus, ātri aiztraucās prom.

              Pēc kādas nedēļas princis ieradās vēlreiz Pelnrušķītes sētā. Meitene tobrīd tecēja no klēts uz istabu ar putraimu sieku rokās, lai uzvārītu vakara putru. Princis satvēra Pelnrušķīti un sagrieza viņu tā, ka meitenei sareiba galva. Tad princis pateicās meitenei par viņa mašīnas izglābšanu un atzinās, ka nav varējis aizmirst skaisto un čaklo meiteni. Kad princis Pelnrušķīti aicināja pastaigā, meitenei piemirsās visi vēl darāmie darbi, un viņa devās princim līdzi. Tovakar viņa mājās pārnāca vēlu, jau laiks ritēja uz rīta pusi…

               Pelnrušķītes un prinča tikšanās kļuva aizvien biežākas, tikai nez kāpēc tās vienmēr notika vēlu vakaros. Kad meitene pajautāja, vai viņi varētu satikties arī dienā, princis ko nenoteiktu atņurdēja un noskūpstīja Pelnrušķīti tā, ka meitenei pazuda laiks un telpa.  Laikam princim ir dienā ļoti daudz darba, tāpat kā man, - nodomāja Pelnrušķīte un ļāvās prinča siltajām, maigajām, tomēr prasīgajām rokām.

               Tā ritēja nedēļa pēc nedēļas, mēnesis pēc mēneša, gads pēc gada. Princis nāca pie Pelnrušķītes un lūdza meiteni sagādāt viņam uz pili ko nu kuro reizi vajadzēja – te duci pīļu, te divus dučus vistu, te desmit litrus vissvaigākā krējuma…. Pelnrušķītes saimniecība nemanāmi pārveidojās tā, ka tajā bija viss, lai nodrošinātu pils vajadzības. Kad meitene reizēm pajautāja atalgojumu par darbu pils labā, princis smēja savus skanīgos smieklus un solīja labi drīz Pelnrušķīti apprecēt un aizvest uz pili.

               Un nu Pelnrušķīte ir saņēmusi ielūgumu uz saderināšanās balli! Tas ir brīnumaini un neticami! – meitene bija tik sajūsmināta, ka viss pārējais viņai pārstāja eksistēt. Vēl mazliet un es būšu prinča līgava! – viņa priecājās, darinot savu balles kleitu. Man ir jābūt visskaistākajai!

                -                 Vai tik tu, meiten, neesi sapriecājusies par agru? – kādā agrā rīta stundā Pelnrušķītei prātā ieskanējās brīdinoša balstiņa. Viņas balles kleita jau bija gandrīz pabeigta, vēl tik atlika to izšūt ar pērlītēm. Meitene sameklēja ielūgumu un vēlreiz to pārlasīja, lai gan tekstu zināja no galvas, tik bieži tas jau bija lasīts.

                Ielūdzam visus savus pavalstniekus uz savu saderināšanās balli, kura notiks pilī vasaras pēdējā vakarā. Ielūdz princis un viņa līgava. P.s. Ierašanās balles tērpos. Balles tērpu krāsa – rozā! /pēc princeses Jozefīnes personīgiem norādījumiem/.

                 Kas ir princese Jozefīne? – pēkšņi Pelnrušķītei satumsa gar acīm. Kāpēc es agrāk nebiju ievērojusi šo piezīmi? Ak, jā!, atcerējos! Princese Jozefīne ir kaimiņvalsts ķēniņa meita. Kā gan es varēju to piemirst? Un meitene sāka atcerēties arī to, ka aizvien biežāk presē princis bija manāms kopā ar princesi Jozefīni. Kad Pelnrušķīte bija princim vaicājusi, ko tas nozīmē?, princis bija tikai nevērīgi atraucis – ak, mīļā, nesatraucies! Tā ir tikai politika! Mīlu es tevi vienīgo un mīlēšu mūžam! Tagad paiesimies gar upes malu, tur šovakar tik burvīgi pogo lakstīgalas….. Laikam princese Jozefīne ir balles rīkotāja, tāpēc tāda piezīme, - sevi mierināja Pelnrušķīte. Tomēr šaubu velniņš jau bija uzsācis savu darbu…

                  Nedēļu pirms balles no pils pienāca pasūtījums sagādāt visu nepieciešamo svinībām. Arī to bija parakstījuši princis un viņa līgava princese Jozefīne. Pelnrušķīte jutās kā ar bomi pa pieri dabūjusi, jo nu saprata, ka viņas aizdomas ir bijušas pareizas -  princis saderināsies ar princesi nevis viņu. Kur gan visi tie prinča skaistie vārdi par mūsu kopējo nākotni? – rūgti nodomāja Pelnrušķīte un izlēma turpmāk domāt par sevi, nevis prinča vajadzībām. Viņa pārdeva visu savu saimniecību un par iegūto naudu aizbrauca ceļojumā apkārt pasaulei. 

 

Konkurss - Mans princis baltā Lexusā


Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies