Pārgājiens apkārt "Saldajam pārītim"

Autors: Linduchy, 2016. gada 10. jūlijs, 15:09:31
Pārgājiens apkārt "Saldajam pārītim"

Piektdienas vakars ap 22, LosOjosVerdes atsūta ziņu, ka mūsu sākotnēji plānotajā maršrutā būs zupa. Vilinoši... :D

Sestdienas rīts – tiekamies Rīgas dzelzceļa stacijā un sākam štukot, ka varbūt mums tomēr ļauties „trakajam“ maršrutam. Pārdomas par izturības līmeni vainagojas ar to, ka nolemjam riskēt. Ja reiz SK kompānija atkal tik maza, tad nu īstais laiks ļauties piedzīvojumam un izbaudīt uz savas ādas kaut ko nebijušu – dzīvojam tak tikai vienreiz. Jāsteidz baudīt!

Ierodoties Lilastes dzelzceļa stacijā, mūs sagaidīja kupla kompānija – 25 cilvēku grupa. Visi smaidīgi un pozitīvi, pārgājienam un pārbaudījumiem gatavi. Iepazināmies viens ar otru zombiju spēlē, mēģinot atcerēties grupas biedru vārdus, un devāmies ceļā - 8 stundu pārgājienā apkārt „Saldajam pārītim“ – Lilastes ezeram un Dūņezeram.

Jau maršruta sākumā izbridām cauri niedrēm pašā ezera krastā. Sapratu, kādas ir sajūtas pīlēm niedrēs :D

Kad bija noieti vien daži kilometri, mūsu ceļā bija pirmais šķērslis – upīte. Varianti tikai divi – manevrēt uz baļķu tiltiņa vai brist pa ūdeni. Sākumā izskatījās, ka dziļums nav tik liels. Uzlocīju džinsas līdz ceļiem un bridu pāri, taču izvēlētā vieta bija mānīga, jo jau pēc brīža dabūju slapjas bikses gandrīz līdz dibenam :D Pārējiem bridējiem laimējās, jo suns parādīja visseklāko vietu. Diena saulaina un silta, džinsas ātri vien izžuva, tāpēc tas noskaņojumu nespēja sabojāt.

Otrā upīte nebija tik viegli izbrienama, tāpēc nācās vien saņemties un balansēt uz visai nestabilās laipiņas. Līdzsvars tika noturēts un upītei veiksmīgi tika pāri visi pārgājiena dalībnieki – bez „aaa...plunkš“. :D

Tuvojoties maltītes ieturēšanas vietai, uzdūrāmies ne tikai sarūsējušām relikvijām, bet arī dažiem vientuļiem podiem nekurienes vidū. Tapa uzjautrinoša fotosesija – daži varēja sajusties kā superzvaigznes no fotogrāfu uzmanības :D

Maltīte svaigā gaisā un pelde ezerā – vai kaut kas var būt labāks pārgājiena vidū? Brītiņš atpūtas bija tieši laikā – īpaši tiem, kuri nav īsti radušu tādiem izturības pārgājieniem.

Dienas laikā saēdāmies gan mellenes, gan avenes, gan meža zemenes – tāds pamatīgs vasaras vitamīnu kokteilis. Un mūsu grupu pavadīja krāšņu tauriņu deja visa ceļa garumā. Skaistie kukaiņi nekautrējās pozēt fotogrāfiem – uz puķēm, uz rokām un pat meitenēm matos :)

Kilometri lēni gāja uz priekšu. Pēcpusdienā sāka likties, ka tas ceļš ir nebeidzams, bet ne mirkli nebija domas, ka jāsauc kāds no Ādažu poligona militāristiem, lai izvizina civilizācijā ar tanku. Nē, patiesībā doma par tanku bija gan – no pavizināšanās ar tanku es neatteiktos :D

Jāsaka atklāti, ka maršrutā mani pamatīgi pārsteidza (negatīvā ziņā) atkritumu kalni. Skumji, ka daži īpatņi (apzināti nesaucu tos par cilvēkiem) uzskata, ka Lilastes ezera meži ir piemērotākā vieta atkritumiem. Taču vēl vairāk mani pārsteidza „atpūtnieku“ izkārnījumu rinda ceļa vidū – lūk, šis ir kaut kas unikāls. Man nav izprotams, kā var izkārnīties dažus metrus no savas telts – kur ēd, tur izkārnās – fascinējoši negatīvā izpratnē!!! :(

Suns bija pārgājiena dvēsele. Domāju, ka mazajam „Renegātam“ pārgājiens nebūtu tik aizraujošs, ja nebūtu melnā retrīvera meitene, kuru visas dienas laikā varēja dresēt un spēlēties. Dienas beigās gan bija aizdomas, ka suni nāksies ņemt mājās, bet īstais saimnieks nebija ar mieru. :D

Pārgājiena izskaņā bija paredzēta zupas vārīšana. Zupa tika uzvārīta, bet mēs gan to nesagaidījām, jo vieglā skrējienā devāmies uz vilcienu, lai veiktu tālo ceļu mājup. :)

Kalni un lejas, akmeņaini ceļi un paparžu lauki, kurās mēs neatradām nevienu papardes ziedu, smiltis, krūmāji, fantastiskas dabas krāsas, ogu vitamīnu dopings, tauriņu karuselis, noberztas kājas, spēles, jautrības un dejas, 26 noieti, nokāpelēti un izbristi kilometri, nodedzinātas aptuveni 2000ckal, sapņi par milzīgu saldējuma porciju un zvilnēšanu šūpuļtīklā kaut kur ēniņā – tomēr dienas laikā iegūtā pozitīvā enerģija un iedvesma ir nenovērtējama – brīnišķīga diena lieliskā kompānijā. Un tā superīgā apziņa, ka MĒS to varējām, MĒS to izdarījām, neskatoties uz apkārtējo paustajiem viedokļiem, ka tas ir neprāts. SK var, ja vien grib, vai ne, meitenes? ;)

MILZĪGS PALDIES visiem, kas rīkoja, vadīja un piedalījās! :)