Pārgājiens

sauljuks
sauljuks 13. maijs 2019 15:38
91
Pārgājiens bija plānots jau pirms gada. Vai, pareizāk sakot, pirms gada radās ideja, kura vārdos tika ļoti atbalstīta, bet īstenot tā arī nesanāca. Ir pagājis gads, ir lietas, kas ir mainījušās. Ideja palika. Nolēmām pamēģināt īstenot, neskatoties ne uz ko.
Te ir tās slavenās Randu pļavas. Precīzi nezinu, kur sākas, bet fakts tāds, ka ļoti maz skaistas pludmales – lielāka daļa ir aizaugusi ar niedrēm. Ļoti grūti ejama kājām. Atceros brīdi, kad pārsteigta secināju, ka pleci jau gandrīz sāp un tas bija pats gājiena sākums!
Kaut kādā brīdī puiks stāstīja, ka svētdien māmiņdiena un viņam man esot dāvana, bet viņam ļoti gribas atdot jau tūlīt! Un es teicu, ka nē, lai pagaida līdz svētdienai.
Jūra kā spogulis! Klusa, gluda, neticami mierīga. Tajā ļoti skaisti atspoguļojās debesis. Ātri pagāja laiks. Ap 20:00 atradām jauku vietu, kur palikt. Bija redzama ugunskura vieta, bija gana līdzens pleķītis, kur celt telti. Nejauši sadalīju darbus, pieliku sevi pie telts, stiprais dzimums ķērās pie ugunskura. Telts sveša. Bija jāatšifrē kas tur un kā. Bet ar nelielu mēģinājumu kļūdu metodi, viss salikās pa vietām un telts bija kārtībā.
Jā, bija moments – es teltī kaut ko kārtoju, pienāk dēls un skumji saka, ka žēl, ka nav maršmelovu, es viltīgi smaidu pie sevis un saku: Nav, ja? – un velku ārā no somas paku! Mīlu prieku bērna acīs! Tā nu tas pirmais vakars pagāja. Puiks vēl pierunāja mūs, lielos, pievienoties bumbu pamētāt. Visādi citādi, tas bija ļoti kluss un mierīgs vakars.
Pamodos ar domu, ka nevajadzētu ilgāk gulēt, jo diena ir sākusies un putni dzied kā traki un tas taču ir tik forši. Bet tomēr aizmigu, jo līst ārā bija baiss slinkums, pat telefonu meklēt, lai noskaidrotu, cik tad ir agrs (vai vēls), bija slinkums! Pēc tam jau modāmies kaut kā visi reizē. Atbildīgais par ugunskuru no telts izgāja pirmais, es salūkoju ēdamo un devos pakaļ. Diena nebija nemaz tik saulaina. Rīts bija diezgan vēss un pelēks.
Pēc brokastīm, pilniem vēderiem turpinājām ciņu ar niedrēm. Nekādi neizdevās saprast, cik tālu tās briesmas turpināsies. Ir ļoti grūti caur tām iet. Brīžiem griezāmies nost un gājām pa takām mazliet nostāk. Brīžiem centāmies iet gar ūdens malu, bet tāda lieta ka pludmales, tur vienkārši nav. Ir neizbrienamas niedres.
Šādus mēs tur sastapām vairākus. Nez vai tie tapuši gaidāmajiem svētkiem, vai palikuši no bijušajiem?
Brīdis atelpas, kur kāds ir sabūvējis laipas. Tās ved uz skatu platformiņu, kas ir uz zemes un tālāk uz skatu tornīti. Tajā mēs, protams, uzkāpjam. Ir plakāti ar informāciju par putniem un citu informāciju tūristiem. Ir arī būrīši paraugam salikti. Vienu gan kāds ir aiznesis. Pie skatu torņa ir ēka, kurā var iebraukt ar auto un arī izbraukt. Nekļūst skaidrs, kas tieši tur domāts un kāpēc. Kaut kas gan jau tur notiek, bet, iespējams, vēl nav sākusies tūristu sezona.
Šie laipnie cilvēki - zvejnieki pārcēla mūs ar laivu pāri kādai lielākai lāmai, tādējādi nebija jāiet garš apkārtceļš, kad mūsu maršrutu aizšķērsoja sausām kājām nepārejams ūdens.
Nezinu nosaukumu, bet šīs mūs pavadīja lielāko pārgājiena daļu.
Tādus atrodam pludmalēs, kur nav tik daudz niedru visa ceļa garumā.
Mežs. Neticami, acis pārsteidzoši, ļoti zaļš mežs. Taka. Ceļš. Zaķskābeņu ziedi, kas ir pārsteigums dēlam, jo nebija līdz šim viņam sanācis tos nogaršot. Ejam. Putnu dziesmas!
Ik pa brīdim dzirdam virs galvas lidojošus putnus. Bet šie bija daudz un skaļi! Zinu, ka mans telefons nespēj neko daudz un tomēr, tur, starp priežu galotnēm putnus var manīt. Augstu virs galvas.
Esam garām Kuivižu ostai. Un ejam tālāk. Bumba ir lielisks noskaņojuma uzturētājs. Kad dēlam ir kļuvis par grūtu iet. Nu tā – vienkārši iet. Tad izrādās, sperot bumbu, tikt uz priekšu ir vieglāk. Tā nu mēs tagad visi draudzīgi spārdam bumbu un turpinam pārgājienu. Akmeņi, niedres, smiltis, akmeņi, niedres, smiltis. Ļoti sāp pleci. Nesaprotams mārīšu daudzums pludmalē. Interesantas putnu pēdas smiltīs. Dažādi akmentiņi.
Salacgrīva. To var saukt par pauzi pārgājienā, jo, neskatoties uz pārtikas daudzumu, kas mums ir līdzi, pusdienas ēdam kebabnīcā “Kaste”. Paldies! Bija garšīgi! Ļoti grūti pēc tam uzsākt tālāko ceļu. Bet mēs tomēr ejam. Spārdam bumbu un ejam. Šajā dienā neizdodas atrast tādu jauku vietu nakšņošanai – paliekam pludmalē.
Te ir epizode ar milzīgu nokritušu koku, ko ar dažādām velšanas un celšanas metodēm, izdodas aizdabūt līdz nometnes vietai. Viens gals glīti iekļaujas ugunskurā, uz pārējā stumbra var diezgan ērti sēdēt. Šajā vakarā bumbas spēle izpaliek. Ir kaut kā vēsi un nemīlīgi. Un nogurums.
Nākamajā rītā. Netālu uz akmens ir kaut kas tumšs. Akmens uz akmeņa? Tumšais virsējais akmens kustas. Tas nav akmens, tas ir bebrs! Pielaiž mani mazliet tuvāk un tad līgani ieslīd ūdenī un laižas peldus. Tuvāka iepazīšanās viņam nebija pa prātam.
Brokastis ir siltas un tas ir svarīgi! Te arī saņemu savu māmiņdienas dāvanu. Dēls skolā ir filcējis bumbiņas, savijis tās pamīšus ar koka pērlītēm un diega un man nu ir jauna rokassprādze! Centies un ir dikti lepns par sevi. Slavēju, kā māku!
Svētupi nākas šķērsot pa tiltu. Tālāk jau pludmale ir skaista. Nav vairs niedru, šķiet, grūtākais ir palicis aiz muguras. Eju basām kājām. Ja vien nav jābrien ilgi pa ūdeni, tad basām iet ir forši. Pēdas ātri aprod un aukstumu nejūt un tad arī nav tās nepatīkamās sajūtas, kad apavi piebirst ar smiltīm.
Un ko te pludmalē dara tāds daudzums biz-biz-mārīšu?! Parādās saule! Pēkšņi pelēkā vairs nav! Virs jūras ir zilas, skaidras debesis un saule pāri visam! Arī dēls novelk basas kājas, kad saprot, ka grib staigāt pa akmeņiem, bet tie ir ūdenī un apavi nav ūdensizturīgi.
Putni tālumā uz akmeņiem. Starp tiem arī gulbji. Tie nav pirmie gulbji, kurus redzam. Binokļa mums nav, bet šķiet, ka tie ir plakātos redzētie svešie gulbji. Ar nedaudz iesārtu galvu. Tas gan nekādi nemaina šo putnu skaistumu. Spārnu švīkstoņu, lidojot. Reiz manījām priekšā stirnu, kas pētīja jūru. Diez ko viņa tur darīja?

Ejam. Smiltīs raksti, kurus veidos ūdenszāles pamīšus ar maziem akmentiņiem un gliemežvākiem. Neatkārtojama formu horeogrāfija. Atceros, ka iepriekšējā dienā nodomāju, ka ūdens saviļņotā smilts, pēc tam, kad ūdens ir atkāpies, veidot tādus kā pirkstu nospiedumiem līdzīgus rakstus.
Vēl kaut kad sarunas gaitā par to, ka zivis elpo un kustas, atskan frāze, ka varbūt jūra viļņojas tapēc, ka zivis kustina astes?
Puika ir saskaitījis pārgājiena laikā sastaptos suņus. Tas man esot jāpieraksta. Pierakstu – 13 suņi un viens kaķis!

Nav tā, ka ejot bieži skatītos pulkstenī. Bet, kad nonākam Vitrupē un konstatējam, ka ir ap 12:00, nolemjam, ka ar to arī šai reizei pietiek. Izsaucam auto un nosēžamies turpat uz šaurās ietves ceļa malā…

Pārgājiens ir beidzies!

p.s. Mums bija jābūt četriem – diviem bērniem, diviem vecākiem. Tomēr ceļā devāmies trijatā. Meita pieņēma savu lēmumu, tapēc aizgājām trijatā – es, dēls un viņa tētis.
Ideja? Vienkārša – apiet kājām Latvijas teritorijai iespējamās robežās, piem., pa jūru nepeldēsim, tapēc iesim pa krasta līniju.
Šis ir pirmais posms. Vai sekos citi, nav zināms, bet tas netraucē pierakstīt šo. Neplānoti sanāca pārgājiens tieši uz māmiņdienu. Kas gan nav sliktākais veids kā šo dienu sagaidīt!
Sākām piektdien pēcpusdienā.

Tā dīvaini sanācis, bet es slikti atceros šo pārgājienu. Jūk kopā fakti, kas pēc kā notika. Uzrakstīšu šo un tad ļaušu, lai puika ar tēti papildina manu stāstījumu. Es gan speciāli nopirku kladīti, bet tā arī nepierakstīju pilnīgi neko visu pārgājiena laiku. Tagad mēģināju pēc atmiņas rekonstruēt kā nu mums gāja.

Māmiņdienas blogu konkurss

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies