Par lietām, īpašām un svarīgām......
Esmu Hiperkeri iedvesmota un palūkojos uz savām lietiņām, kuras vienmēr ir manā tuvumā, kopš nonākušas pie manis :)
Un tā, mēģināju kaut kā sagrupēt, kaut kas palika arī aiz kadra. :)
Ko redzam?
Pirmā bilde no kreisās puses - "Nāves eņģelis", manas mazās māsas zīmējums, kad to dabūju, teicu, ka saglabāšu, ja nu viņa nomirst agrāk par mani, varbūt palikšu bagāta :D Nu melnais humors, bet tas mūsu ģimenē ir pilnīgi normāla parādība.
Divkrāsainā koka seja - arī vienas manas māsas darbs, diezgan sens, es to no viņas dabūju, kad man bija , laikam 20 gadu, kopš tā laika šī seja ir kopā ar mani visās manās dzīves vietās. Kad nesen viņa šo savu darbu redzēja, tad bija aizkustināta un pārsteigta, ka es to visus gadus esmu saglabājusi.
Rozā ābele... to uzzīmēja mans vecākais, kad viņam bija kādi 6 gadiņi, bilde tika man uzdāvināta.... nu tā arī vienmēr ir tur, kur es dzīvoju.
Meitene ar kaķīti esmu es... 30 gadus atpakaļ, ļoti mīļa, laika noēsta bilde.
Un nezināma autora, nezināms gleznojums, ieraudzīju humpalās "viskautkādas drazas" kastē un nopirku, par veseliem 10 santīmiem.
Tagad stāsts par šīm te lietiņām....
Ādas cibiņa pie manis nonāca precīzi pirms 20 gadiem, no draudzenes.
Koka cibiņa ir ļoti veca, manuprāt, tai varētu būt gadi 70 vismaz, to es dabūju no savas vecomammas, tur iekšā bija domino kauliņi, ko mēs abas azartiski spēlējām :)
Kiča cibiņa, man to uzdāvināja uz 25 gadiem, kolēģi slimnīcā, teica, ka tā ir eleganta putekļu krātuve un es varēšot meditēt, tīrot putekļus no tās ... Nu, zināmā mērā viņiem ir taisnība...
Pītā ciba ir no vienas manas draudzenes, kas jau 10 gadus ir aiz zvaigznēm, mīļa lietiņa.
Gliemežvāks ar citiem gliemežvākiem - to no vienas ekskursijas man atvedas mans vecākais bērns, gadus 8 atpakaļ. Arī mīļa lietiņa un pat nedomāju to izmest .
Šī ir bildīte, ko mana mamma izšuva par godu manam mazajam dēliņam :) rāmis rozā, jo cita mammai nebija, bet es pat nedomāju kaut ko mainīt, man tāpat šī bildīte ir ļoti mīļa un svarīga.
Māsa uzdāvināja cilvēciņu , kam varētu izaudzēt zāles matus... zāle neizauga, bet cilvēciņš ir ļoti parocīgs - tamboradatu un visādu tādu lietu glabāšanai. Tagad manas "tamborītes un adāmītes" ir pie vietas ....
Tās patiesi ir man svarīgās lietas, jo nāk man līdzi , kad es mainu dzīves telpu. Tādās reizēs jau daudz ko met ārā, bet.... tas, kas paliek, tas ir tas īpašais un svarīgais.
Paldies , Hiperkeri , par iedvesmu un mudinājumu.
Vai,nu nav par ko






Zini,baigi forši! Es neesmu nekāds mākslas eksperts,mani jau uzrunāja visvairāk meitene ar kaķīti
Un cibiņa ar azartu vēderā
Vispār tās sentementālās lietas ir viena liela vilku bedre,ar kurām nemanot var apaugt momentā. Tev ir izdevies cauri gadiem tādu minimumu saglabāt,ka tas tomēr vieš cerību,ka viss ir iespējams,un ar mani varbūt arī viss būs kārtībā,nebūšu krājējs