Esmu Hiperkeri iedvesmota  un palūkojos uz savām lietiņām, kuras vienmēr ir manā tuvumā, kopš  nonākušas pie manis :)

Un tā, mēģināju kaut kā sagrupēt, kaut kas palika  arī aiz kadra. :)

Ko redzam? 

 Pirmā bilde no kreisās puses -  "Nāves eņģelis", manas mazās  māsas zīmējums, kad to dabūju, teicu, ka saglabāšu, ja nu viņa nomirst agrāk par mani, varbūt palikšu bagāta :D Nu melnais humors, bet tas mūsu ģimenē ir pilnīgi normāla parādība. 

Divkrāsainā koka seja - arī vienas manas māsas darbs, diezgan sens, es to no viņas dabūju, kad man  bija , laikam 20 gadu, kopš tā laika šī seja ir kopā ar mani visās manās dzīves vietās.  Kad nesen viņa  šo savu darbu redzēja, tad bija aizkustināta un pārsteigta, ka es to visus gadus esmu saglabājusi. 

Rozā ābele... to uzzīmēja mans vecākais, kad viņam bija kādi 6 gadiņi, bilde tika man uzdāvināta.... nu tā arī  vienmēr ir tur, kur es dzīvoju. 

Meitene ar kaķīti esmu es... 30 gadus atpakaļ, ļoti mīļa, laika noēsta bilde.

Un nezināma autora, nezināms gleznojums, ieraudzīju humpalās "viskautkādas drazas" kastē un nopirku, par veseliem 10 santīmiem.

Tagad stāsts par šīm te lietiņām....

 Ādas cibiņa pie manis nonāca precīzi pirms 20 gadiem, no draudzenes. 

 Koka cibiņa ir ļoti veca, manuprāt, tai varētu būt gadi 70 vismaz, to es dabūju no savas vecomammas, tur iekšā bija domino kauliņi, ko mēs abas azartiski spēlējām :)

 Kiča cibiņa, man to uzdāvināja uz 25 gadiem, kolēģi slimnīcā, teica, ka tā ir eleganta putekļu krātuve un es varēšot meditēt, tīrot putekļus no tās ... Nu, zināmā mērā  viņiem ir taisnība...

 Pītā ciba ir  no vienas manas draudzenes, kas jau 10 gadus ir aiz zvaigznēm, mīļa lietiņa. 

 Gliemežvāks ar citiem gliemežvākiem - to no vienas ekskursijas man atvedas mans vecākais  bērns, gadus 8 atpakaļ. Arī mīļa lietiņa un pat nedomāju to izmest .

Šī ir bildīte, ko mana mamma izšuva par godu manam mazajam dēliņam :) rāmis rozā, jo cita mammai nebija, bet es pat nedomāju kaut ko mainīt, man tāpat šī bildīte ir ļoti mīļa  un svarīga. 

 Māsa uzdāvināja cilvēciņu , kam varētu izaudzēt zāles matus... zāle neizauga, bet cilvēciņš ir ļoti parocīgs  - tamboradatu un visādu tādu lietu glabāšanai. Tagad manas "tamborītes un adāmītes" ir pie vietas ....

 Tās patiesi ir man svarīgās lietas, jo nāk man līdzi , kad es mainu dzīves telpu. Tādās reizēs jau daudz ko met ārā, bet.... tas, kas paliek, tas ir tas īpašais un svarīgais.

Paldies , Hiperkeri , par iedvesmu un mudinājumu.