Par kalniem skaistāki var būt tikai kalni!

mazaa raganina
mazaa raganina 26. augusts 2015 20:56
1707

Paskatoties pa logu agri no rīta ir skaidrs,ka plāns-doties uz Zugspitzes virsotni tiks piepildīts,jo laiks pat 6-os no rīta solās būt pasakains.Kārtējo reizi pārliecinos,ka laikapstākļi kalnos mainās ir pa stundām.
Brokastis pieteiktas ļoti agri, lai būtu laicīgi pie pacēlāja un nebūtu jāgaida lielas rindas.

20150826201334-81969.jpg

Brokastu telpa ir mājīga ar austriešu lauku stilam atbilstošu interjeru,man patīk. Brokastis interesantas...Kafija ļoti garda, bet ēdiens tik minimāls,ka mazāk jau nevar būt: pāris maizītes, viens kausētā sieriņa trīsstūrītis, trīs gaļas šķēlītes un piecas siera šķēlītes. Var jau būt, ka saimniece ir māņticīga un pāra skaitlis virtuvē ir kaut kas nelaimi nesošs. Uzjautrinamies,jo ne jau ēdiena dēļ bojās sev dienu, turklāt man tiešām patika šī vieta.

20150826201124-40140.jpg

Rīta brauciens pa serpentīniem ir īsta bauda, jo pretimbraucošu mašīnu tik pat kā nav un ir tik skaisti visapkārt,ka gribās sev iekniebt-tas tiešām notiek ar mani?
Pie pacēlāja esam 20minūtes pirms darba laika sākuma un vēlojot ekrānā, kurš ziņo, ka augšā ir +4 grādi, mēs dodamies atpakaļ pie auto siltāk saģēbties, jo uzbraukt augšā un pārsalt man manos plānos.
Zugspitz- tās augstums 2962m.v.j.l. Ir iespēja doties augšā no Vācijas puses un no Austrijas puses, izvēlamies Austrijas pusi,jo pacēlāji šeit ir lētāki. Diviem cilvēkiem brauciens turp un atpakaļ maksāja 81.00 euro. Arī tas nav maz, bet šī nu ir tā reize, kad man nebija žēl neviena izdotā eiro,jo tur piedzīvotās emocijas bija katra centa vērtas.
http://www.zugspitze.at/

20150826201524-36953.jpg

Kolīdz biļetes nopirktas, dodamies uz kalnu pacēlāju-bāni. Tas ir ļoti ietilpīgs, vienā reizē var pacelt simts cilvēkus.Mēs esam tikai daži cilvēki un es priecājos, ka vagons ir tik viegls(tad jau nenokritīsim..zaķa dvēselīte). Sākas kustība augšup un man kā ka ierasts ir bail, vismaz sākumā, satrūkstos pie katras pārmijas,bet veltīgi,jo salīdzinot ar Sņežkas pārmijām, šīs nejūt. Brauciens ir kā valsis, līgans un graciozs, kā teiktu mans vecākais dēls-no stress!
Izbraucam cauri mākonim, emocijas uhhhhh un ahhhh!

20150826201815-38705.jpg

20150826201931-88585.jpg

Virsotne mūs sagaida ar sauli, zilām debesīm un mākoņu paklājiem. Mans sajūtas ir saviļņojošas, jo nekad agrāk neesmu bijusi tādā augstumā, visapkārt paveras vienreizēji dabas skati, man nobirst aizkustinājuma asaras, ko padarīsi, esmu jūtīga, bet tādos brīžos es par to nesatraucos, bet priecājos kā bērns.

Virsotnē paviesojos divās valstīs: Vācijā un Austrijā,jo kalns pieder abām valstīm. Arī restorāni ir abās pusēs, galvenais atcerēties no kuras puses uzbrauci virsū)))
Es nezinu kurā pusē dabas skati ir skaistāki,man patīk viss ko es redzu, bet ievērojām,ka restorāni Austrijā vēl bija ciet un suvenīrus nekur tā arī neatradām, bet Vācijā ēšana jau notika uz pilnu klapi jau pēc deviņiem un suvenīrus arī varēja iegādāties.
Mans vīrs uzkāpa līdz spicītei, es gan nebiju tik drosmīga un paliku uz platformas, varbūt citreiz,jo man ir sajūta, ka atgriezīšos šajā pasakā. Augšā nobaudam siltas zupiņas,jo ļoti gribās sasildīties un arī ābolu strūdeli. Tādā augstumā tā garšo divtik gardi.

20150826202327-47511.jpg

20150826202537-47928.jpg

20150826202629-90755.jpg

Ļoti negribās pārtraukt šo mazo pasaku un doties lejā,bet laiks un vīrs ir nepielūdzami...
Lejā es vairs nebaidos braukt un izbaudu šo 20 minūšu braucienu, pa ceļam var vērot veco trošu pacēlāju pārmijas un apņēmīgos kalnos kāpējus, kas izvēlējušies šo ceļu pārvarēt saviem spēkiem. Malači!
Kādam bērnam paliek slikti un tēvs viņam rāda kā elpot,lai pārietu sāpes(no gaisa spiediena maiņām), pēc brīža paliek slikti arī manam vīram, man bailulei nekas,bet manam spēcīgajam vīram paliek slikti.
Izkāpjam no vagona un ejam pasēdēt uz soliņa līdz vīram paliek labāk. Nu gan nobiedēja...
Lejā jau ir patīkami silti un vienīgā doma ir novilkt siltās drēbes. Bet dažus tūristus es apbrīnoju, pusplikiņi dodas augšā...
Nu ko, dodamies atkal uz Higline 179. Braucot turp sākt mākt nepatīkamas priekšnojautas, jo atkal ir sastrēgumi un nobraucamajos ceļos stāv policija un tad es atkal ieraugu plakātu par bruņinieku festivālu un datumu....Festivāls norisinās trīs dienas!!! Dažs labs ir tik dusmīgs un mašīnā iestājas klusums,jo atkal viss pa vecam-lieki km, un zaudēts laiks.
Vainīga.

20150826203026-49650.jpg

Braucam uz Innsbruku, plānā apskatīt Bergisel Ski Jump-trampalīnu.
Ceļš uz pilsētu ir vienreizēji skaists-līkumi, kalni un vēl lielāki kalni. Innsbruka ir Tiroles galvaspilsēta, ziemas olimpisko spēļu saimniece. Auto jāatstāj maksas stāvvietā un tad kājām vēl kādas 10 minūtes jāiet uz stadionu. Mums veicas,jo ir iespēja vērot kā trenējas sportisti.Arī vasarā viņiem ir iespēja trenēties, trampalīns ir laikam jau no stiklašķiedras un pa to tek ūdens. Augšā uzbraucam ar vagoniņu, kurš brauc pa sliedēm,bet ir iespēja doties augšā pa kāpnēm, mēs +30 grādos izlemjam izmantot mūsdienu tehnoloģijas.

20150826203239-98297.jpg

20150826203328-25858.jpg

Augšā ir restorāns un skatu platforma, no kuras var redzēt pilsētas panorāmu, stadionu un tur rodas sapratne par augstumu, no kāda lec sportisti.Brrrrr....
Nākamā pieturas vieta:Wattensa Swarovski kristālu muzejs. Pat nezinu ar ko sākt, jo šī ir vienīgā vieta, kur man tiešām ir žēl iztērētas naudas (38euro par biļetēm),jo tā bija visa ceļojuma lielākā vilšanās. Cilvēku pūļi, mega pūļi! Telpas tumšas, neko redzēt,nekur pieiet,jo pūlis Tevi nes prom. Aziātu tūristi bildē visu, visu,visu... Ieķeros vīram rokā un saku,lai nelaiž vaļā,jo tajā puskrēslā un pūlī pazust nebūtu liela māksla. Vilšanās par ekspozīciām, neizpratni radīja viena ekspozīcija par acīmredzamu veltījumu Končitas uzvarai(vairāk jau orientācijai).
Ātrā tempā tiekam iznesti cauri telpām, beidzot manas cerības piepildās, ieraugu pāris skaistas rotas un kleitas, nodomāju,ka beidzot sāksies un... beidzas. Attopamies tirdzniecības zālē, kur iespējams iegādāties Swarowski izstrādājumus. Nosmeju,ka beidzot sākas izstāde.

20150826203751-96449.jpg

20150826204033-31475.jpg

Cenas...nu jā, lielas, bet tas netraucē tautai iepirkties, indieši pērkas kā traki, dāmas sari izvēlas sev figūriņas un rotas un ne jau tās lētākās. Vienkārši cilvēki vienkāršās drēbēs, bet iepirkumi... Man vismaz tiek prieks to visu dzīves teātri pavērot. Laikam jau vīrs sajūtas neērti un saka,ka varu sev izvēlēties auskarus,līdz ar to šis pasākums izvēršas vēl dārgāks. Pie kases ir jāuzrāda ieejas biļetes un pirkumam tiek dāvaniņa, kulons ar Swarovski kristālu. Patīkami.
Ārā vēl ir iespēja izstaigāt muzeja apkārtni, ir izveidoti interesanti apskates objekti, bet mēs esam noguruši, ir karsti un gribās ēst, tāpēc ilgi te neuzkavējāmies un dodamies uz viesnīcu.

20150826204552-38433.jpg
Viesnīca ir ciematiņa laukos, paralēli ir lielceļš un lielāka pilsēta, bet mēs esam nomalē, tieši tas ko mana sirds vēlas-Tiroles idille ar gotiņām un baznīcu zvanu skaņām. Viesu nama saimnieki ir ļoti patīkami cilvēki, piedāvā mums sagaidīšanas šnabstu un konfektes. Viesu māja liela, izskatās,ka viņiem bizness iet no rokas, mājā ir ieturēts lauku stils,bet ar mūsdienīgiem aprīkojumiem, lifts un tiek būvēts pamatīgs baseins. Iekārtojamies numuriņā, kājas pār pleciem un prom pastaigā. Vienīgais mīnuss, blakus ir govju ferma un ir jūtama fermas smaka.
Cik jauki ir pastaigāties nekur nesteidzoties, baudot Alpu pļavu un kalnu skaistumu, bauda dzīvot tādā vietā. Atrodam kalnu upi, bet bradāt tajā nedrīkst, visur ir brīdinājumi par to, ka birģermeistars dusmosies un klāt arī telefona numuri, pa kuriem zvanīt,lai pasūdzētos.

20150826204854-56256.jpg

Izbrienam garām kukurūzas laukiem, lai nokļūtu uz paralēlā celiņa cerot,ka birģermeistars nedusmosies. Staigājam no ciemata uz ciematiņu,pa laikam apsēžamies uz soliņa kādā jaukā vietā un ir sajūta ,ka esmu kādā no romantiskajām filmām,jo ir tik ideāli,ka labāk nemēdz būt. Ik pa laikam dzirdama baznīcu zvanu skaņa un gotiņu zvanu skaņas. Sāk krēslot un jādodas vien atpakaļ, bet atpakaļceļš tik raits nesanāk,jo es atsakos atkal brist pa saimnieka pļavu, ejam pa ceļu, cerot, ka drīz būs ceļš,pa kuru varēsim tik uz mums vajadzīgo vietu.Ceļa protams nav un nelegāti šķērsot pļavas arī neizdodas-te grāvis, te kāda lauku sēta, te gotiņas...Nākas apiet pamatīgu līkumu un viesnīcā piekusuši,bet ļoti laimīgi esam tieši ar melnas tumsas iestāšanos.
Vēl viena piepildīta diena ir noslēgusies, bet vēl nekas nav beidzies...

20150826205204-25673.jpg

20150826205342-81397.jpg

20150826205425-67134.jpg

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
mazaa raganina 27. augusts 2015 07:50

Paldies!Dalīties prieks ir trīskāršs prieks!Ja tic reinkarnācijai, tad iespējams,ka esmu dzīvojusi Austrijas kalnos, jo tur jutos kā savējā.(inlove)

Nymph 26. augusts 2015 23:48

Vispār, jāpiekrīt Kerstyna - superīgi, ka dalies ne vien bildēs, bet iespaidos! Es jau no Taviem ceļojumstāstiem esmu piezīmējusi sev dažus ievērības cienīgus apskates objektus saviem nākotnes ceļojumiem. :)

Kerstyna 26. augusts 2015 23:22

(Y)Lieliskas bildes, lielisks stāsts... Man patīk, viss ko Tu tagad raksti par savu ceļojumu :)

Nymph 26. augusts 2015 23:11

ooo, šie kalni ir skaisti, skaisti, SKAISTI!!!

Linduchy 26. augusts 2015 21:12

skaisti :) (Y)