Nemiers un velo

sauljuks
sauljuks 17. marts 2019 15:42
356

Manī dzīvo nemiers.
Reizēm tas ir tik intensīvs, ka ir kaut kur jāiet kaut vai tikai iešanas dēļ, vai kaut kas jāatrod, ko darīt, tāpēc, ka mierā nosēdēt nespēju.
Šodien nemiers intensīvi uzklupa, esot pie bērniem Tīnūžu mājās.
Un tad es sapratu, kas jādara – laiks atklāt velosezonu! Bija vēl doma parakņāties dobēs, bet velosipēds vinnēja. Zeme vēl auksta galu galā!
Domāts, darīts!

Palūdzu, lai no šķūnīša dzīlēm izvelk manu riteni. Pumpis, lai arī ne uzreiz, bet tomēr atradās un, lai arī ne uzreiz, kas lika sākt plānot sākumā doties uz tuvējo benzīntanku, bet tomēr beigās sadarbojās un riteņa riepas tika piepumpētas.
Maršruts vienkāršs – Tīnūži – Ulbroka – Deglava iela un tālāk jau pa Tallinas un Kr.Barona uz mājām.
Es neesmu nekāds dižais velosportists! Man nav neviena speciālā apģērba. Nav ķiveres (šausmas, šausmas, zinu!). Neatradās arī atstarojošā veste. Hm, būs jāiegādā. Kādreiz ritenim bija arī lukturīši. Bet tagad gaišā dienas laikā gan jau bez tā visa iztikšu. Jā, jā, speciālo briļļu un cimdu arī nav!
Laiks pelēks. Debesis pilnas pelēkiem mākoņiem, kas brīžiem vietām paver gaišāku mākoņu bērniņus, kas tikai nedaudz slēpj debesis. Caur tiem gaišajiem brīžiem mēģināja mani sasniegt saule. Diemžēl, viņai tas tā arī neizdevās, bet cerība palika.
500 metrus no mājas līdz šosejai manus centienus pavadīja cīruļu dziesmas! Tas ielīksmoja. Nekad nebeidz pārsteigt mazie spalvu kumšķīši debesīs ar tik neticamu skaistu un skanīgu dziedāšanu. Trellis pēc treļļa! Paldies par ceļa dziesmu, mazie debesu zvārgulīši!
Grants ceļa galā ir neliels kalniņš un jau tur man ideja braukt uz Rīgu ar velosipēdu vairs nelikās nemaz tik lieliska. Bet es tak biju jau iesākusi!
Satiksme vēl maza, lai arī kādreiz klusā Tīnūžu šoseja ir pārvērsta starptautiskā tranzīta ceļā. Tomēr svētdiena ap plkst. 10:20 vēl bija klusa.
Braucu. Braucu nedomājot par to, ka ir jābrauc ilgi un tālu. Minos un nedomāju par katru kājas kustību, ļāvu tām darboties savā ritmā un skatienu palaidu klīst riņķī apkārt, gan nezaudējot uzmanību un vērojot arī ceļu. Lūk pļava, pilna ar kurmju rakumiem. Tur mazais rakaris ir centīgi pastrādājis. Garām nesteidzīgi paslīdēja lauki un ceļi. Pabraucu garām krustojumiem un nelielām mežu audzēm. Pamazām vien tuvojos Tallinas apvedceļam.
Uz lielā krusta sanāca pastāvēt. Sarkanā gaisma. Zaļā gaisma. Braucu tālāk. Pat nezinu, kurā brīdī sapratu, ka ceļi, mani ceļi, ceļgali, nezinu kā pareizāk nosaukt, bet savienojošais posms kājas vidū, pamazām sāka pārvērsties dīvainā vatveidīgā izstrādājumā, kuru pareizu darbību nokoordinēt vajadzēja jau īpaši piedomājot. Automātika tur vairs nestrādāja.
Stopiņi. Brīdi pirms Ulbrokas GalssBuss man nobrauca garām tik tuvu, ka panikā nobraucu no asfaltētā seguma. Strauji. Vēl tuvāk tas vairs nevarēja man piebraukt. Tas nekas, ka pretī neviena un paņemt sprīdi tuvāk vidus līnijai un dot ceļu velosipēdistam bija vien niecīga stūres kustība. Nu neko. Nekas jau nenotika. Braucu tālāk.
Ulbroka.
Te ir vieglāk, te sākas līdzena, plata ietve, īpaši paredzēta riteņotājiem. Strautiņš vai maza upīte un tās krastā kaut kas zied. Nepaspēju saprast, kas, kad biju jau garām. Žēl, vajadzēja noreaģēt un apstāties nofotografēt! Interesanti taču!
Apstājos un pārbaudīju, kas notiek telefonā. Tur LiveLocation rāda manu atrašanās vietu. Aha, nu man tas rāda, ka joprojām esmu Stopiņos. Sivēns tāds! Apturēju un palaidu no jauna. Galu galā, ir plānots satikties un tur kādam ir jāredz, kur es esmu.
Telefonam strauji krītās dzīvības rādītāji. Labi, ka manējie vēl ir puslīdz normā. Ar cerību, ka aprāts izturēs, līdz brīdim, kad būs satikts, kas jāsatiek, minos tālāk.
Lubānas aplis, nu vai nu kā tur to sauc. Braucu pa ietvi. Tā jūtos drošāk. Atmiņā spilgti GalssBuss. Deglava iela!
Izrādās tur nav ietves tālāk. Nākas vien braukt pa joslas malu. Minos. Cītīgi!
Pabraucu garām smaidošam cilvēkam, uzsmaidu pretī!
Tuvojas trīs x Maxima. Kaut kur man jau bija doma, ka tikšanās vieta varētu būt šeit. Bet braucot, es neprotu lietot telefonu, tāpēc ir skaidrs, ka būs jāpiestāj un jāpaskatās, ko liecina man atsūtītais LiveLocation. Nevajadzēja. Mēs gandrīz saskrienamies!
Ah un oh! Lūk, tā ir jāvelosipēdo! Pilna komplektācija. Nu es uzskatāmi redzu, kā tik visa man nav!
Šeit mainās maršruts. Man tiek piesolīti eklēri un par spīti tam, ka kājas īsti neklausa un ilgojas tikai pēc mājām un gultas, dodamies uz Raunas ielu.
Garšīgi eklēri un garšīga kļavu sula! Te arī beidzas telefons. Pa cik programmu, kas uzskaita manu braucienu, es lejuplādēju un uzinstalēju minūiti pirms doties ceļā, nezinu vai un kā tiks ierakstīts un aprēķināts nobrauktais maršruts, ja aparāts ir izslēdzies. Bet nu tur neko mainīt nevar.
Tagad uz mājām.
Oi, ceļi, mani ceļi. Nemaz neiepīkstēšos par citām samocītam vietām…
VEF tilts! Un kas izdomāja tiltus?!
Uz Barona ielas vienu brīdi sajūtu siltu plaukstu uz muguras, kas mani atbalsta un stumj nedaudz uz priekšu – smejos un dusmojos reizē – jā, lēni iet pēdējie metri, bet nu gluži apstājusies jau neesmu. Vējš kļuvis jūtamāks.
Mājas, mīļās mājas! Esmu atbraukusi! Te mani arī atstāj vienu. Dažam labam līdz mājām vēl jābrauc. Esmu sveika un vesela mājās. Uzdevums izpildīts!
Ju-huu!!
Pirms atdot sevi horizontālam stāvoklim, vēl jānovieto velosipēds. Nu labi, duša var pagaidīt, es faktiski tīri fiziski grūti turos uz kājām… Velosezona ir atklāta! Tikai varbūt nevajag to darīt ar uzreiz pāri par 30 km? Citreiz sākšu pamazām!


20190304121516-59854.jpg

 
 
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies