Ne īsti izdevies sveiciens Latvijai

sauljuks
sauljuks 31. jūlijs 2019 08:48
220

Kad mana nesen iegūtā draudzene piedāvāja izbraukt Latvijas kontūras maršrutu pa Rīgas pilsētu un apkārtni 65 km garumā, es pirmajā brīdī padomāju, ka nu nav viņai visi mājās, bet tad, pašai sev par brīnumu, piekritu. Gan ne uzreiz tajā dienā, jo biju darbā, arī ne nākamajā, jo atkal pusi dienas strādāju un nakts nebija lāga gulēta. Tā nu pienāca sestdiena.
Tikšanās vietu noteicām 8:00 pie Esplanādes. Es, kā jau bieži vien, ierados 10 minūtes agrāk un pēc brīža saņēmu ziņu, ka viņa tūlīt arī došoties tikšanās vietas virzienā.
Bija ilūzija, ka sāksim dienu, kamēr vēl nav tik karsti, bet šī diena jau 8:00 no rīta sākās ar 20 grādiem plusā.
Kamēr gaidīju apbraukāju Raiņa parka strūklakas, apriņķoju kokus un visādi citādi nevarēju nosēdēt mierā.
Satiekoties skumji konstatējam, ka Endomondo, kur interesantais maršruts bija atrasts, diemžēl, nav pierunājams ieslēgt balss norādes. Tas nozīmē, ka ik pa brīdim jāvelk ārā telefons un jāpārbauda maršruts! Bet nu neko – nolemts ir, dodamies ceļā.
Pirmo pārsteigumu saņēmām ne tad, kad pašāvām garām Kaijas ielai un uztaisījām Latvijas kontūrai nevajadzīgu strīpu, bet gan, kad nonācām pie tiltiņa, kas atradās pāris metrus ne tur, kur bija iezīmēts, nu ja vien Endomondo pareizi rādīja mūsu atrašanās vietu. Tas nebūtu ļaunākais. Tiltiņš nebija domāts velobraucējiem. Nācās nest velosipēdus augšā pa vecajiem, apdrupušajiem pakāpieniem un pēc tam arī lejā. Tas gan mūs galīgi nesagatavoja turpmākajam. Brīdinājumu neuztvērām.
Kādu brīdi maršrutu glīti turpinājām, līdz atdūrāmies vietā, kur bija jāiezīmē Kolka.
Pareizais ceļš nekādi nedevās rokā. Izbraukājam krustu šķērsu nelielu ar mežu apaugšu, ļoti smilšainu kalniņu, bet tas nepalīdzēja. Pēc kartes sanāca, ka mums jāgriež pa labi tieši Lāčupītē, kura, starp citu, nekādi neiezīmējās Endomondo kartē. Lai nu piedod Kolka, mēs patiešām centāmies.
Tālākais ceļš arī izrādījās ar velosipēdu neizbraucams. Atkal kāds robs kartē un nu jau skaļas kopīgi paustas pretenzijas pret maršruta sastādītāju. Nu nekas, turpinājām maršrutu aptuvenajā virzienā. Ko braukt vēl bija gana daudz.
Dodamies pār Ulmaņa gatvei un tad izbraukājam Zolitūdes laukus, līdz atduramies pie problēmas.
Būtu jāgriež pa labi, sekojot Mazajai Gramzdas ielai, bet priekšā sēta un vārti. Apjūkam. Braucam šurpu turpu, mēģinot saprast, kurš no mums nav gana gudrs. Varbūt mēs blondas un nesaprotam karti?
Trešo reizi nobraucot gar vārtiem, pamanīju, ka tie nav aizslēgti, ķēde ir tikai aizkabināta un viegli atverama. Nu tā mēs ielauzāmies slēgtajā teritorijā un devāmies tālāk!
Tālāk jau līdz Lidostai tiekam bez sarežģījumiem un tad, sekojot maršrutam, šoreiz pavisam skaidri saprotam, ka tā autors nav dzīvē redzējis vietas, pa kurām liekt braukt.
Norādījums ir braukt taisni – tieši tur, kur ceļu šķērso nopietnas barjeras, jo aiz tām atrodas lidostas slēgtā zona, kur ieeja tikai ar caurlaidēm.
Neko darīt, nolaupam Latvijas kontūrai arī šo posmu un dodamies tālāk pa tuvāko ceļu, ko varam atrast, lai pēc tam pēc iespējas ātrāk nonāktu atkal uz vēlamā maršruta.
Pa ceļam ceļu remonts. Tad mazs gabaliņš, kuru atkal nevaram izbraukt, jo tad ar riteņiem ir jābrauc iekšā pļavā un mēs nolemjam atturēties. Izlīdzinām karti šajā mazajā posmiņā un dodamies tālāk.
Mārupe. Te vismaz ielas sakrīt ar plānoto. Braukt pa asfaltu ir salīdzinoši viegli. Kaut kur tur Mārupē beidzas bremzes manam ritenim. Trosītes stiprinājuma vietā pie roktura notiek kaut kas, ko nesaprotu un izlabot nevaru. Bremzes strādā ļoti vāji, uz tām paļauties nevar, riteni tās neaptur. Man paliek priekšējā riteņa bremzes, kuras neesmu lietojusi vispār nekad šo 14 gadu laikā kopš man ir šis velosipēds. Bet tās strādā, vienīgi rokām grūti pierast, ka tagad jābremzē ar kreiso.
Minstināšanās notiek, šķērsojot Ulmaņa gatvi, jo tur interesantais maršruta plānotājs atkal nav ņēmis vērā, ka braukts tiek ar velosipēdiem. Bet atrodam drošu vietu kā tikt tālāk un dodamies uz priekšu.
Riga Plaza, ilgāka pauze – telefons, uz kura ir vienīgā navigācija, ir tuvu miršanai, mums vajag laiku to pabarot, jo power bankas mums nav!
Kaut kur ap Salu tiltu radās doma, ka nu jau šodienai pietiek un varbūt pabeigt kartes otru pusi kādu citu dienu. Bet maršruts rādīja vairs tikai (?) 29 km un kaut kā vārds pa vārdam un mēs turpinājām ceļu. Varbūt tā bija kļūda.
Otrpus tiltam jau atkal bija jādomā pašām kā pārkļūt pāri Krasta ielai, maršruta izstrādātājs kārtējo reizi nebija ņēmis vērā, ka braukts tiek ar velosipēdiem. Maršruts vijās pa Krasta ielu līdz pēkšņi bija otrā pusē un tālāk devās pa dīvainu taku.
Ieskrējām arī Akropolē. SportsDirekt, diemžēl neaplaimjoa mūs ar telefona turētāju velosipēdam, nācās vien turēt to rokā un sekot maršrutam tālāk.
Uzbraukt uz pārvada pār dzelzceļam varēja, nenokāpjot no riteņa, bet otra pusē atkal kāpnes un atkal strupceļš. Maršruts veda pa labi, bet tur priekšā norobežojošās barjeras vidukļa augstumā un iela. Gājējiem un velobraucējiem tur pār tikt – teorētiski var, bet praktiski ļoti sarežģīta rāpšanās sanāk un tālāk bīstamība – iela paredzēta mašīnām, nevis kādam, kas izdomājies rāpties pāri pa taisno. Braucam apkārt, atkal nogriežot Latvijas kontūrai kādu gabaliņu.
Jāatzīst gan, ka google.maps arī zīmē kaut ko stipri dīvainu, attēlojot laika skalā manu braucienu. Kaut kas tām programmām ar atrašanās vietas noteikšanu nav īsti labi!
Krustpils un Granīta ielu posmu izbraucam bez sarežģījumiem. Tad ceļš nogriežas pa kreisi un taka pēc brītiņa ieved mūs sliedēs. Dzelzceļa sliedēs. Tur no sākuma pat taku lāga neatrodam. Jāiet pa sliežu ceļu! Nu ja cienījamais maršruta autors mūs tagad dzirdētu, kas zina, varbūt uzzinātu daudz jauna par sevi.
Taka tomēr pēc kādiem pārdesmit metriem atrodas. Pamats ir pietiekami stingrs, lai varētu mīties, ko es priecīga arī daru, līdz izdzirdu aiz muguras saucienu. Atskatos. Draudzene stāv un domīgi vēro riteni, skaidrs, ka kaut kas noticis. Pieejot klāt redzu, ka ķēde ir nost. Ķēdes uzlikšanas princips man ir skaidrs, bet nekad to neesmu darījusi pati un vēl jo vairāk ritenim ar ātrumiem. Ķeros klāt un mēģinu, un man nesanāk. Brīdī, kad jāpagriež pedālis, tas negriežas un nesaprotu, kur problēma. Izmēģinu uz abām pusēm, nesanāk! Uztaisu sekundes pauzi un tad jau reizē smejos un lamāju sevi par blondīni. Ritenim ir atbalsta kājiņa. Brīdī, kad piegāju, draudzene velo bija nolikusi, atbalstot uz tās. Es ričuku apgriezu otrādi, stabili noliekot uz stūres un sēdekļa, lai būtu vieglāk tikt klāt ķēdei, bet par kājiņu aizmirsu. Tā tad arī traucē pagriezt pedāļus un sakārtot ķēdi. Nolaižu atbalsta kāju, pabeidzu uzdevumu – ritenis var ripot tālāk. Rokas melnas kā mehāniķim!
Karsts! Svelme nejauka. Ūdens ir līdzi, tas ir ticis vairākas reizes papildinātas, bet tas nemaina faktu, ka ir karsts. Esam ļoti nogurušas. Šis ir smags posms.
Nākamais izrādās vēl smagāks. Maršruts mūs ved cauri mežam. Taka ir smilšaina. Brīžiem braukt ir neiespējami, jo stiegam. Atpūšamies, atlaižamies sūnās. Piebeidzu līdzi paņemtos cepumus.
Izkuļamies cauri šim mežam, šķērsojam ielu un iekuļamies nākamajā! No tā tiekam laukā kaut kur Juglā, kur pēc brīža Murjāņu ielas Maximā papildinam proviantu un uztaisam kārtējo pauzi – sēžam zālītē, ēnā zem koka un ieturamies.
Es par tiem mežiem tā īsi, bet braucām cauri vai veselu mūžību! Lēnām, soli pa solim, daudz kur stumjot. Manam ritenim ir platākas riepas. Tas ir tāds vidēji statistiskais ritenis. Draudzenei – pilsētas ričuks ar šaurajām riepām. Ja es vēl šur tur varu izbraukt, tad viņa vairs nē. Riepas stieg baltās smiltīs, kas sajaukušās ar skujām un citu meža drazu. Sausais laiks meža ceļu un takas ir padarījušas grūti braucamas velosipēdiem.
Tagad pa Murjāņu ielu līdz Brīvības ielai un tur nomirst telefons! Viss, mums vairs nav navigācijas.
Esam ļoti nogurušas. Un tur stāv vientuļš taksis!

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies