Meditatīvs romāns “Putnu vērotājs”

Linduchy
Linduchy 30. maijs 2018 09:17
425

Romāns “Putnu vērotājs” stāsts ir lēns, nesteidzīgs, mierpilns, bez liekiem pārsteigumiem un nervu sasprindzinājuma.

Grāmatas stāsts ir par visu un neko, par dzīves augstāko punktu, sasniegumiem un zemu, sāpīgu kritienu, kad sabrūk it viss. Stāsts ir par diviem pāriem, kurus varētu uzskatīt par laimīgiem. Viņiem bija viss, bet tad iekāre to visu izjauca un sagrāva, radot haosu, sāpes un neizpratni.

Viņš ir zaudējis visu – biznesu, mājokli, sievieti. Stāsta notikumi tiek “salikti pa plauktiņiem” nomaļā vietā, uz salas Elbas grīvā, kurā drīkst uzturēties tikai putnu vērotājs, jo tā ir dabas aizsargājama teritorija. Viņa jaunajā dzīvē ir tikai daba, putni un pārdomas. Bet tad putnu vērotāju ierodas apciemot viņa – sieviete, kuras ienākšana viņa dzīvē bija negaidīta, un vēl negaidītāka bija viņas aiziešana no viņa dzīves…

Romānu “Putnu vērotājs” lasīju lēnām, pārdomājot savas dzīves vērtības un jūtas.

Tēviņi līdz pēdējai iespējai cīnās par mātītes iegūšanu, un šī cīņa ir tik brutāla, ka viņi pie tam bieži nokrīt gar zemi. Ir maz putnu, kuri mīlestībā ir tik dedzīgi un spējīgi. Tos redz pārojamies pat divdesmit reizes pēc kārtas, aizvien ar to pašu degsmi, ar tiem pašiem satricinājumiem, tām pašām iekāres izpausmēm; savdabīgi ir tas, ka mātītes, šķiet, pirmās zaudē pacietību spēlē, kas tās acīmredzot mazāk nogurdina nekā tēviņus un kas tām arī daudz mazāk varētu patikt, tā kā nav nekādas priekšspēles, nekāda mīļuma, nekādas variācijas šai lietai; liela nevaldāmība bez maiguma, vienmēr steidzīgas kustības, kas tikai liecina par vajadzību kā tādu; salīdzini baloža un zvirbuļa mīlas spēli un tajās atradīsi smalkas atšķirības starp tīri fizisku un tikumīgu izturēšanos.

/Bifons Putnu dabiskā vēsture”/

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies