Mazliet skaista neprāta

sauljuks
sauljuks 23. janvāris 2019 07:54
407

Valentīndienu gaidot...

Viņi satikās un jau tas vienkāršais skatiens solīja ko vairāk. Tā gan jau bija bijis, ar šo skatienu bija jābūt uzmanīgiem. Tas bija solītājs, ne devējs. Bet ar to varēja sākt.

Caur parkam viņi izgāja blakus. Blakus un tomēr nepieskaroties viens otram. Pat tā, ejot plecu pie pleca, viņi sajuta viens otra tuvumu, siltums strāvoja tik jūtami, ka šķita redzams.

Tālāk jau viņi gāja rokām lēnām pieskaroties viena otrai. Pirksti taustījās viens ap otru kā aklais kristāla veikalā, mēģinot ar tausti noteikt, kas ir kas. Pirkstu spilventiņi lēnām sakarsa, kas īpaši bija jūtams, tiem saduroties vienam ar otru. Īkšķi izteiksmīgi glāstīja plaukstu, vijīgi gūstot pārsvaru viens pār otru. Neviens necīnījās. Tāds nebija mērķis.

Pienākot pie mājas Viņš glāstoši atbrīvoja roku, lai ievadītu mājas kodu un atvērtu durvis. Kodu varēja ievadīt tikai ar ādas pieskārienu, otrā rokā bija cimds, kas pats nost nevilkās. Roka vienalga bija jāatrauj no otras rokas, kura bezpalīdzīgi, sevi žēlojot, savilka pirkstus trauslā kulaciņā, kurā, kā viņš skaidri zināja, slēpjas spēks.

Augšā viņi kāpa pa kāpnēm. Viņi nesteidzās. Šī diena bija veiksmīgi nozagta laikam un telpai. Šobrīd viņi pasaulē bija divi vien. Katrs pakāpiens bija piepildīts ar kādu pieskārienu, skatienu vai elpas vilcienu. Katram solim bija atbalss ne tikai kāpņu tukšumā un augstajos griestos, bet arī abos iekšējos visumos, kas nākamo brīžu priekšnojautās lenca viens otru, kāpjot augšā pa kāpnēm uz trešo stāvu.

Durvis atvēra viņa. Atslēga jau laicīgi kabatā gaidīja savu brīdi un nekavējās ne mirkli, kad tas pienāca. Arī atslēgai bija savi sapņi un ilgas, trinoties pa mēteļa silto kabatu kopā ar mīksto zamšādas cimdu.

Mēteļi pat nezināja, cik ļoti tiem ir paveicies, ka tie tomēr tika iekarināti savās vietās. Viņi nejuta trauksmi, kas strāvoja caur rokām, kas pogāja pogas un vēra vaļā skapja durvis, meklēja pakaramos. Viņi palika savā siltajā neziņā. Atslēga priecājās, viņai bija dota iespēja ilgāk uzkavēties ērtajā kabatā, nevis atgriezties ierastajā atslēgu saišķī, kas nevērīgi mētājās somiņā.

Viņa siltās plaukstas pieskāriens Viņas žokļa līnijai, paātrināja sirdspukstus, neviļus apliecinot, ka tie ir gaidīti. Otru roku Viņš ieslidināja matos pakauša pusē, bet vēl uz brīdi atstāja distanci starp viņu nepacietīgajiem augumiem. Viena viņas roka maigā glāstā pārslīdēja pār viņa sejai un ieslīdēja cirtainajos, biezajos matos pie auss. Otra ļāva īkšķa galam pārslīdēt pāri viņa lūpām kā jautājot, kā apliecinot. Tad nodeva stafeti rādītājpirkstam, kas noslīdēja lejup līdz kaklasaites mezglam.

Acis vērās vienas otrā. Jautājot, atļaujot, ķircinot, smaidot un, sekundes desmitdaļu pēc tam, kad devušas atļauju, tās aizvērās, laižot pie vārda citas maņas. Skūpsts, kas sākās kā šķietami nevērīgs lūpu pieskāriens, pārauga savdabīgā cīņas dejā, kuras ritms turpināja kāpt, līdz elpa netika līdzi un, atrāvušies viens no otra, viņi sāka smieties. Smiekli neko nelika pazaudēt, savdabīgā jautrība norezonēja dziļi, sasaistot kopā vēl ciešāk, tā neapdzēsa, ta pielēja ugunij eļļu.

Viņa pastiepa roku un pietvērās pie viņa kaklasaites, kuru bija sākusi raisīt vaļā jau pirms brītiņa. Tagad tas aizņēma sekundes desmitdaļu un pēc brīža smieklīgais, cieņu apliecinošais aksesuārs aizplanēja malā, kā nevērīgi nomesta čūskas āda.

Rokas darbojās saskaņoti, pakāpeniski atbrīvojot viņus no sabiedrības normām. Gluži kā ar katru apģērba gabalu viņi nomestu daļu no civilizācijas, paliekot kailas uguns pilni.

Āda dega zem pieskārieniem, pirkstu gali zīmēja sarežģītus rakstus uz ķermeņiem vilinot, steidzinot un reizē bremzējot, kā teikdami – nesteigsimies. Atceries, mums pieder viss pasaules laiks!

Viņa bija nepacietīgāka. Nogrūžot Viņu uz gultas ar nesen mainītajiem palagiem, Viņa nekavējās, lai sniegtu baudu arī redzei, Viņai bija cits mērķis.

Viņa rokas uz mirkli mēģināja apturēt mērķtiecīgo roku un lūpu baletu ap viņa ķermeni, bet sasniedzot noteiktu punktu, Viņš spēja tikai asi ievilkt elpu caur zobiem un ar pirkstiem ierakties palagā. Nu vismaz uz pirmo mirkli. Šī skaņa lika viņai pasmaidīt. Tas nekas, ka lūpas bija aizņemtas. Tām bija savs uzdevums, mutei bija savs piepildījums, kam sniedza atbalstu rokas, ar drošajiem, zinošajiem, dzirksteļu pilnajiem pirkstu galiem. Mēles galiņš blēņojās, lūpu atbalstīts, radot viļņus Viņa augumā. Elpa apliecināja, ka veiktais tiek novērtēts.

Viņas augums gluži neviļus pietuvojās viņam gandrīz blakus. Viņa rokas, šķiet, noreaģēja ātrāk nekā prāts, kura spējas šobrīd atpalika no pirmklasnieka viensplusviena. Viņa juta kā viņas augums maigā karstu roku ļoti noteiktā satvērienā tiek pavirzīts citā pozīcijā. Viņa gan joprojām bija aizņemta un daļa maņas orgānu bija pievērsušies citam uzdevumam, varbūt tāpēc prāts tā līdz galam nepainformēja par to kas notiek, lai gan bija skaidrs turpmākais notikumu pavērsiens.

Viņa mēle atrada meklēto un tās spējā saskare ar nervu galu sakopojumu visjūtīgākajā punktā, lika nodrebēt un spēji ievilkt elpu, gandrīz sakožot zobus. Šoreiz palīdzēja instinkts un prāta pārpalikums, lai efekts nekļūtu par defektu. Lūpas tikai nedaudz atkāpās no zobiem un žokļa kustība nobremzējās gandrīz pilnībā. Elpa gan nodeva viņas reakcija pilnā apmērā, tai pievienojās skaņa. Maigās, jūtīgās ādas saskare ar Viņas zobiem, lai arī par laimi pavisam nedaudz, lika Viņam uz mirkli atrauties no iegūtās pozīcijas un Viņa elpas skaņa bija kā atbalss Viņējai. Tas netraucēja nu jau divām mēlēm un mutēm turpināt iesākto, liekot viņu abu asinsritei riņķot straujāk, pulsam paātrinot skrējienu satrauktās elpas pavadībā.

Viņas prāts vienā brīdī, nespējot nodalīt uzmanību, deva komandu augumam mainīt pozīciju. Neanalizējot kā, bet ar veiklumu, kas padarītu skaudīgu jebkuru kaķveidīgo, Viņa bija ar seju pret Viņu uz Viņa. Padošanās pozā atmetis rokas aiz galvas Viņš skatījās Viņai acīs un smaidīja. Smaids nebija tāds, kuru sniedzam darba kolēģiem jubilejas dienā, saņemot ziedus. Smaids vilināja, solīja, deva un reizē ņēma un pieprasīja, ķircināja un maldināja, bet Viņai nevajadzēja skaidrojumu. Viņas lūpas un piemiegtās acis runāja vēl izsmalcinātākā valodā.

Viņu augumi un rokas nekavējās un zināja, ko darīt. Viņa bija tieši tur, kur viņai bija jābūt, Viņš bija tieši tur, kur viņam bija jābūt. Augumu horeogrāfija bija izsmalcināta, deja, ko viņi dejoja bja savvaļas un pirmatnības pilna. Viņš uzcēlās pussēdus, lai rokām būtu vieglāk piekļūt viņai. Darbības rezultāti nelika uz sevi gaidīt. Vēl bija nedaudz laika pieskārieniem un glāstiem. Vēl bija brīdis skūpstiem un mirklis ļaut plaukstai slīdēt cauri matiem. Bet tad bija tikai deja. Mežonīga, dziļas vulkāniskas uguns pilna, kas vainagojās izvirdumā. Pazemes izvirdumā, kas rezultējās virszemes eksplozijā. Vienā. Vēl vienā un vēl vienā.

Tad Viņu augumi plūstoši izelpoja un uguns deva vietu mieram.

Piedalies Valentīndienas iedvesmas blogu konkursā un laimē ielūgumus uz smilšu šovu "Titāniks"

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Linduchy 25. janvāris 2019 13:07

Paldies par blogu! :) (Y)