Žagare ir vieta, ar kuru man saistās ļoti jaukas bērnības atmiņas. Mājā pie pašas baznīcas reiz dzīvoja mana ome, pareizāk sakot - krustome, jo tā bija īstās omes māsa. Taču Žagares omīte man bija īpaši mīļa. Ne tikai tāpēc, ka viņai mājās vienmēr bija visgaršīgākie leišu saldumi. Katru reizi, kad ciemojos pie viņas, omīte Anna man ļāva saplūkt visskaistākos ziedus dārzā, lai aizvestu mājās. Un vēl viņa man mācīja izšūt dažādus rakstus, jo pati bija izcila rokdarbniece. 

Laiki iet. Omīte vairs nav starp dzīvajiem, bet viņa dzīvo manā sirdī un atmiņās, reizēm atnāk ciemos arī sapņos. Omes mājā tagad dzīvo sveši ļaudis. No skaistā puķu dārza nekas diži daudz nav palicis. Taču ciemoties Žagarē sanāk ik pa laikam, jo kapiņi kādam ir jāapkopj.

Šajā mazajā pierobežas pilsētiņā, kuras simbols ir ķirši, būts neskaitāmas reizes, taču Žagares muižu es apmeklēju pirmo reizi mūžā. 

Glīti restaurēta ēka, viss ir sakopts un pārdomāti iekārtots. Muižas telpās var apskatīt reģiona vēstures/saimniecības izstādi, kuras neatņemama sastāvdaļa ir medību tēma. Ieejas maksa ir tikai 1 EUR.

Ekspozīcija gan ir pieejama tikai lietuviešu valodā, bet var izmantot gida pakalpojumus.

Jūlijā burvīgajā muižas parkā tiek svinēts Ķiršu festivāls. Tā ir lieliska iespēja klausīties vietējo mūziķu priekšnesumus un izbaudīt leišu gardumus, kā arī iegādāties dažādus amatnieku darinājumus. (https://www.facebook.com/events/587353218376665/)

Muižā ir iespēja noīrēt istabiņu nakšņošanai. Vai arī izbaudīt festivālu, dzīvojot telšu pilsētiņā.

Ja dodies uz Žagari brīvdienās, jāplāno pikniks vai maltītes ieturēšana citā pilsētā, jo sestdienās un svētdienās Žagares krodziņš, kas atrodas pie pilsētas centrālā laukuma, ir slēgts.