Mans 2020.gads

sauljuks
sauljuks 30. decembris 2020 23:43
109

Šis gads bija tik mutuļojoši neparasts, ka priekš nākamā varu vēlēties varbūt mazliet piebremzēt, bet varbūt nē? Vēl jāpadomā. Konkrētas vēlēšanās nākamajam gadam man nav. Nez vai man vispār vēl pienākas kāda vēlēšanās pēc visa tā, kas ir noticis šogad! ;)

Janvāris. 

Klusi, pateikusi tikai dažiem cilvēkiem, es nomainīju valsti. Biļete vienā virzienā janvāra 12.dienā mani aizveda uz Angliju netālu no Londonas uz Lutonas pilsētu, kuras galvenais moto ir - If you can dream it, you must do it! (Ja par to sapņo, tas ir jāizdara!) Man ļoti vajadzēja pārmaiņas dzīvē, tā nu es sapakoju mugursomu un ar to vien ierados UK. 

Pirms brauciena gan notika zināms plānošanas un pārrunu darbs. Bet par visu vienojos mierīgi, visu sarunāju, saplānoju. Mani saprata un atbalstīja.

Februāris.

Janvāra pēdējos datumos beidzot tiku pie darba. Gan ne tur, kur gribēju un ne īsti to, ko gribētos, bet darbs ir darbs.

Sāku īstenot vienu no plāna punktiem - redzēt UK. Sāku gan ar Londonu, kurā nekad pirms tam nebiju bijusi. Viena jauka diena Apvienotās Karalistes galvaspilsētā, ar pelikāniem, aizžogotu Bekingemas pili, remonta sastatnēs iekļautu BigBenu. Neizpalika arī Šerloka Holmsa māja un vēl daži slaveni objekti. 

Un tad notika Covids. Kaitina man to pieminēt, bet tas tik ļoti izjauca manus plānus un tajā brīdī, kad tas notika, tas bija tik sāpīgi, ka nepieminēt nevar.

Tā nu februāra beigās paliku bez darba. Manu plānoto viesmīlības sfēru slēdza un sapņu darbs burvīgā Velsas pludmales krogā izplēnēja.

Vēl februāris bija sākuma punkts turpmākajiem neparastajiem šī gada notikumiem. Ļoti sapņoju atsākt burāt. Mana lielā dzīves mīlestība. Piereģistrējos starptautiskā jahtu īpašnieku un burātgribētāju satikšanās vietnē findacrew.com. Pirmo reizi dzīvē samaksāju par savas identitātes apstiprināšanu. Un sākās brīnumi. Pirmajā dienā saņēmu padsmit ziņas. Sāku domāt, šķirot, atmest to, ko nu nekādi nevaru un ķēros pie rēķināšanas.

Marts.

Klusa izmisuma mēnesis. Darbs atradās vietējā veikalā - krāmēt preces plauktos un bija vien jābūt pateicīgai par to pašu. Nepilna slodze man nodrošināja iespēju nomaksāt visus maksājumus un maza druska palika pāri. Viss vērās ciet. Kurjeru bizness zēla un plauka, bet man nebija UK autovadītāja apliecības un nebiju arī noskaņota mainīt. 

Par spīti visam, pamanījāmies tomēr šur tur izbraukt. Jūra bija glābiņš.

Gan Covids, gan naudas trūkums atņēma iespēju apsveikt dēlu klātienē viņa 11.dzimšanas dienā. Sazvanījāmies pa telefonu un modās viņš, skanot dzimšanas dienas dziesmai, kam pievienojās mana balss. Tā mēs sveicam bērnus - manis iedibināta tradīcija dzimšanas dienā modināt ar torti, degošām svecītēm un dziesmu. Dzimšanas dienas dāvana, lai gan izsūtīta pašos pirmajos datumos, līdz jubilāram nonāca aprīļa vidū, nevis plānotajā 23.datumā.

Aprīlis.

Šaubu un pārdomu mēnesis. Neticējās, ka tas vīruss tik ilgi traumēs pasauli. Bet pārliecības par to, kas būs vasarā, nebija, bet burāt ļoti gribējās. Gala rezultātā piekritu pilnīgi trakam piedāvājumam, kuru biju noraidījusi reizes trīs vismaz - pavadīt vasaru uz jahtas Baltijas jūrā. Visu vasaru, ne tikai pāris nedēļas, kā biju domājusi. Un pa cik nemiers dīdīja nolēmu, ka laiks doties. Lēciens nezināmajā un...

Maijs.

...8.maijā es ierados Stokholmā. Nogurusi, īsti negulējusi, stresā no matu galiņiem līdz papēžiem. Par šo braucienu var lasīt manā blogā.

Maijā burāt nesanāca. Un vēl bija diezgan pavēss, vismaz Ēlandē, kur mani gaidīja jahta ar kajīti - manas jaunās mājas. Galvenais iemesls bija tas, ka buras bija iestrēgušas pie meistara Polijā! Dēļ Covida tām netika pakaļ.

Toties bija neaizmirstam brauciens cauri visai Eiropai uz Šveici, divas nedēļas skaistajā kalnu valstī un brauciens atpakaļ. Šveicei ir īpaša vieta manā sirdī, nemaz nenožēloju burāšanas sezonas kavēšanos.

Jūnijs.

Buras un viļņi, un vējš.

Devāmies ceļā kaut kad ap 9.jūniju. Beidzot man bija iespēja pārbaudīt vai izsapņotais man der. Vai tas ir man domāts. Pirmās dienas vējš pūta aizelsies. Tik ļoti, ka pāris dienas palikām vienā no ostām un izmantojām iespēju pabraukāt pa Ēlandes salas otru galu. Tur tāds savdabīgs Troļļu mežs.

Izbaudīju vēdera reakciju uz nemitīgo šūpošanos viļņos. Pašsajūta nebija teicama, tomēr zivīm bija jāiztiek bez manas līdzdalības viņu ēdienkartē. ;)

Slinkā burāšana - lielu daļu darba dara tehnoloģijas. Mēs nesteidzamies. Šis ir tas ritms, ko es meklēju. Nav jāiespringst noķert vispareizāko kursu, visizdevīgāko vēju kā sacensībās. Var vienkārši baudīt! 

Jūlijs.

Skarbs mēnesis. Pilnīgi trakai jābūt, lai atvilktu uz jahtu bērnus, bet nu ja man reiz tāda iespēja tiek piedāvāta, es neatsakos. Protams. Oi, par šo es nemaz neizplūdīšu. Bija fantastiski un traki reizē, bet nenožēloju ne mirkli.

Skarbs, jo tam pa vidu atnāca ziņa par mammas diagnozi. Nolika mani uz pauzes. Tā Ļoti. Visi tie asarainie tekstiņi pat mirkli un  - nekad nezini, kad… 

Apturēju histērisko domu skriet uz Latviju, jo tur bija, kas rūpējas, dara un ziņo. Bija skaidrs, ka vēl ir laiks. Aprunājos un radās cerība, ka Ziemassvētki mums vēl būs.

Augusts.

Jautrs mēnesis.

Pārmaiņas, ašas reakcijas, negaidīti notikumi.

Rezultātā - ieburājām Rīgā, pa ceļam izvizinājām, ko nu varējām ar dažādām sekām. ;)

Biju divas nedēļas Latvijā. Satiku visus, ko varēju. Apskāvu visus, kas ļāvās. Tiku pie Atpūtas kuģu vadītāja piekrastes ūdeņos tiesībām. Man bija tikai jūdzes noburāt vajadzīgs, viss pārējais bija nokārtots jau pirms gada. (Laikam nepateicu, burāju kopš bērnības. Paldies tētim.)

Viss tādā skriešanā, steigā, šurum-burumā.

Septembris.

Aizrāvu bērnus uz nedēļu uz Norvēģiju saptembri sagaidīt, jo sapratu, ka braucu prom un uz oktobra brīvdienām pie viņiem netikšu. Bez tam, ņemot vērā, vīrusa situāciju, ir skaidrs, ka arī viņi nekur aizbraukt nevarēs. Atpakaļ ielidojām tajā sestdienā, kad nomainīja Norvēģijas statusu - vajadzēja pašizolāciju. Meita sajūsmā, puika bēdīgs, viņam skola un draugi ir svarīgi. Mēs pašizolējāmies uz jahtas pāris dienas un tad devāmies ceļā. Iepazinu arī pārējās Rīgas jūras līča ostas un bija skumji - tas ir atsevišķs stāsts, mūsu ostas nevar salīdzināt pat ne ar Igauņiem.

Bet - Rojā sastapu Zilo cerības sivēnu - skatīt attēlu. :) 

Oktobris.

Pirmais datums bija vēl viena dziedāšana pa telefonu - meita sagaidīja savus 15. 

Un tad bija ziņa par slimnīcu. Steidzīga aviobiļešu pirkšana. Nokavēju. Mamma aizgāja dienu pirms savas vārda dienas. Netika šogad svinēta īsti ne viņas dzimšanas diena - jo kovids taču, neviens nebrauc ciemos, ne mātes diena. Vēzis viņu aizrāva straujāk nekā domāju. Izplika arī vārda diena un cerētie Ziemassvētki. Tā nu es atlidoju uz bērēm. Paspēju vēl covid-testu uztaisīt, lai varētu mielastā piedalīties (māsa uzstāja, man tajā brīdī bija vienalga). Ja godīgi, nepatīk man šis nosaukums. Bēru mielasts, brr… Jāmēģina nodzīvot un nomirt tā, lai man tādu neviens netaisa. Pieminēt un atcerēties var arī bez tā!

Novembris.

Jahta bija jāieziemo. Osta, kurā to atstājām nebija labākā vieta ziemai un tā nu devāmies ceļā atkal. Pēc ilgas domāšanas un jahta tika pārvesta uz netālu ostu, izcelta krastā un atstāta līdz pavasarim, tur tajā ostā viņi īpaši uz to specializējas.

Un tad devāmies atpakaļ uz Šveici. Lai cik smieklīgi tas neliktos, bet te mani gaidīja dārza darbi - glīti uzraku un sakopu nelielu zemes pleķīti (viens lielāks gaida to pašu). Tā jau ir, kas vasarā burā, ziemā rok zemi! :) Vēl tika turpināta cīņa ar kazenēm, kas te grib okupēt visu, tur pietiks darāmā kādam laikam. Nevar dārzu tā trīs gadus nekopt!

Tad es vēl šķiroju skrūves, mācījos darboties ar ripzāģi, oi, tas jau ir cits stāsts.

Decembris.

Mans pirmais Ziemassvētku kalendārs un tā īpašā viena diena decembrī, kad bērniem nāk Ziemassvētku vecītis ar gardumiem. Te ir biku citādāk. Tā nu es saņēmu arī pirmo Ziemassvētku zeķi pilnu ar riekstiem, saldumiem, cepumiem. :) Un katru rītu bija jauka papīra tūtiņa ar datumu virsū un pārsteigumu iekšā. Pa dienu asistēju darbnīcas iekārtošanā, tenta būvēšanā, visādiem priekšdarbiem, lai ķertos klāt tai ugunsdzēsēju mašīnai, kam jāpārtop mobilajā mājā. Ļoti neparasts decembris. Tāds man vēl nekad nebija bijis.

Bet tādi man ir visi šī gada mēneši. 

Rīt ir pēdējā šī gada diena. Man nav konkrētas vēlēšanās. Bet iekšā sēž nemiers. Tas pats, kas visu mūžu. Nezinu, ko ar to darīt. Varbūt tomēr vienu vēlēšanos vēl var? Jā, zinu, šogad ir piepildījies un noticis tik daudz. Bet vienu?

Gribu saprast kas un kāpēc mani tā dīda un nedod miera. Dzen kaut kur. Liek ilgoties pēc tālēm un došanās ceļā. Kaut vai tikai saprast, nu kaut aptuveni! Lūdzu!

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies