Manas mīļās grāmatas

VesmaSk
VesmaSk 15. septembris 2014 20:42
2289

Ilgi prātoju, kura tad būtu tā viena un īpašā grāmata, kura manī atstājusi paliekošus iespaidus un atmiņas. Un tad es sapratu – tādas vienas grāmatas nav, jo katra izlasītā grāmata, lai cik laba vai slikta tā būtu, kaut ko man ir devusi. Tomēr, ir dažas grāmatas, kuras manī ir „palikušas, arī gadiem ejot. Izvēlējos trīs.

Pirmā – Margaritas Stārastes „Ziemas pasaka”.

Nevienam nav jāstāsta, kas ir Margarita Stāraste. Vairākas paaudzes ir izaugušas ar viņas ilustrētajām un sarakstītajām grāmatām – „Zīļuks”, „Kaķēns Ņauva un viņa draugi”, „Burtu ābece”, „Ziemas pasaka” un vēl daudzas citas. Grāmata „Ziemas pasaka” ir dzimusi vienu gadu agrāk par mani, tādēļ tā bija mana viena no pirmajām grāmatiņām. Es gan to saucu par Kraukšķīša grāmatu, jo man viņa saistījās ar grāmatas galveno varoni Kraukšķīti, kurš, piedzīvojumus meklēdams, aizbēga no Salatēva dāvanu maisa. Bērnības īpašo garšu Kraukšķītis ieguva, kad mana mamma to iemiesoja vārda tiešā nozīmē – viņa Ziemassvētkos izcepa īstu piparkūku Kraukšķīti.

20140915204138-60260.jpg

Nākamā grāmata – Šarlotes Brontē „Džeina Eira”.

Šī ir klasikas klasika, visu meiteņu un jaunkundžu literatūras virsotne. „Džeina Eira” manā grāmatplauktā ir trijos eksemplāros – divas latviešu valodā, 1976. un 2004.gada izdevumi, kā arī viens izdevums oriģinālvalodā - angliski. Sižets apbrīnojami vienkāršs – par bāreni Džeinu, kuru, radu negribētu, nosūta uz internātu, kurā meitene dzīvo un mācās, un kļūst par skolotāju. Viņa sameklē privātskolotājas darbu kādā ģimenē, iemīlas savas aizbilstamās tēvā misterā Ročesterā. Abu laimei ceļā stāv Ročestera pagātnes rēgi. Grāmata ir ar laimīgām beigām, varētu pat teikt – tāds Pelnrušķītes stāsts, tomēr ik pēc kāda laika roka atkal stiepjas grāmatas virzienā un gribas to vēlreiz pārlasīt. Šī ir viena no manām mīļākajām jaunības dienu grāmatām un mīļa joprojām

20140915204205-45739.jpg

Un beidzot trešā īpašā grāmata – Aleksandra Čaka „Mūzības skartie”.

Šķiet, no visiem latviešu dzejniekiem, man vistuvākā ir tieši Čaka dzeja, tāda pamatīga, tieša un tik dzīva. Jāsaka uzreiz – „Mūžības skartie” pie manis nāca palēnām un ne uzreiz. Skolas obligātā literatūra uzdzina pamatīgu riebumu pret gariem eposiem kā tādiem, un kur vēl kara tēma – pilnīgs fui un pē. Bet, nekad nesaki – nekad. Man interese radās, kad noskatījos fragmentu no „Mūžības skartajiem” savas pilsētiņas amatierteātra izpildījumā. Tas tā manī „aizgāja”, ka saņēmos atvērt „Mūzības skartos” un izlasīju ar aizrautību. Čaks rullē.

 20140915204223-16454.jpg

Trīs – tas ir nežēlīgi maz, jo īpašo grāmatu ir krietni vien vairāk, katra tuva un mīļa pa savam.

 

 

Konkurss: Grāmata, kuru nevar aizmirst

20140912150947-84648.jpg

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
nosiguldas 17. septembris 2014 09:53

pavisam biju piemirsusi par ziemas pasakām:)