Manas iedvesmas
Vēl viena pazīme,ka iestājies rudens-sāk aptrūkties dzīves spara-vairāk par visu citu Tevi sevī ievelk Tava mīļākā sega vai pleds,mīļākais draugs-krūze karsta dzēriena un gribas uzlikt sienas,lai Tu vairs nekad nespētu dzirdēt mobīlo telefonu zvanāmiem un vienkārši pabūt sevī un savā segā..
Pazīstami?
Jā,man tas pamazām ir piezadzies(vai arī beidzot ir pienākusi ilgi gaidītā brīvdiena,pēc kuras nākamā būs jāgaida krietnu laiciņu..),un sākusies mērenā rudens depresija,kad sāku apšaubīt pilnīgi visu. No eksistenciāliem jautājumiem līdz pavisam sīkām lietām. Kamdēļ es tā skrienu un dauzos kā pret sienu,miljonus apkārt sev vēl nedzirdu čaukstām. Uznācis bezspēks. Kāpēc mēs visu laiku dodamies no dienas uz dienu savos vāverriteņos,lai atsistos vienā un tajā pašā punktā?
Rudens,vienvārdsakot.
Taču mani aiz ausīm no šī izvilka šīmēneša žurnāls `SHAPE`. Ļoti labs,manuprāt! Un īpaši-intervija(minī) ar Anitu Altmani.
Atceros,ar kādām zvaigznēm acīs viņu vēroju Ievas Pārvērtību šovā,neizlaidu ne sēriju..Gribas vienreiz viņu personīgi satikt,padzert kafiju un būt iekšā vienā no tām smalkajām sarunām,kādas viņai vienmēr sanāk:)
Ja nu es iedomātos,ka viņa mani sadzirdētu,tad gribas zināt-kas ir tās pāris konkrētās lietas,kur viņa gūst savu enerģijas devu un iedvesmu būt TIK šarmantai,elegantai,bet vienkāršai un nesamākslotai savā būtībā??
Mani ļoti iedvesmoja šis SHAPE raksts,kur,īsumā pārstāstot raksta fragmentu-pēc intensīvas dienas ar reklāmām un darba Galerijā Rīga viņai ir vēl laiks darbam mājās-pie dēla.
Galvenais,ko es uztvēru-ka ne tikai sievietei ir jābūt spēkam pagatavot garšīgas vakariņas,bet arī tās uzservēt uz skaisti klāta galva ar ziediem vāzē..Nu re,tajā brīdī es savā ikdienas dzīvē redzēju visus robus-atnāku mājās no darbiem un studijām,pati jūtos iztukšota(patiesībā,tikai pēc viena no darbiem es esmu arī uzlādēta! Žēl,ka tās ir tikai 2 dienas nedēļā),pēc garās dienas droši vien lielākajā daļā vakaros es izskatos nodresēta kā cirka ponijs,un mājās es esmu laimīga,ka man ir daudz trauku,uz kuriem likt ātri pagatavotās vakariņas(paldies Dieviņam,tagad papildus gatavo mana otrā pusīte.Tie ir īsti svētki manai dvēselei),taču tie arvien biežāk krājas izlietnē,gaidot tās kādreiz čaklās rokas,kas tos nomazgās..Un,cik labi,ka vasarā iekārtoju to paradumu apģērbus likt uz pakaramajiem pa komplektiem(tā man nedēļai ir kādi 20 komplekti.pilnīgi pietiekoši jebkuram pasākumam ar atliektiem galiem),jo vakarā komplekts tiek ātri ielikts netīro drēbju grozā un tur tas gaida to laimīgo vakaru,kurš man būs pabrīvāks,lai sagaidītu tās pāris stundas,kad to mazgās..Sērīgsmieklīgi.
Un tāpēc man arī nav tās lielās iedvesmas,lai to izspiestu no sevis kā pēdējos citrona sulas pilienus-priekš Jums,dāmas.
Es esmu tās pašas sajūtas meklējumos,kādu ir notvērusi Anita.
Es ticu,ka vai nu viņa mani sameklēs,vai es viņu,bet tam taču ir jānotiek!
Bildīte no internetresursiem mātē Gūglē.
Nu tad, izsakamies par ēšanas paradumiem un laiku
http://www.sieviesuklubs.lv/forum/esanas-paradumi-un-laiks-255698/
Tieši tā, arī tā nav labi, ja ēd pie datora, tv... Tā jau arī ir necieņa pret ēdienu, jo vairāk jau tavs prāts nodarbina to, ko tu skaties pa tv vai datora nekā uz ēdienu.
Ēšanas kultūra mums ir ļoti zemu kritusi, tas ir tiesa.
Mēs piemēram brīnāmies kā citās valstīs ēd ar rokām. Bet es vienā dok. filmā dzirdēju to izskaidrojumu - ka tā ir intīma saskares valoda ar ēdienu, tu tai brīdi esi nodarbināts ar ēdienu un nevari paņemt rokās avīzi (tas tāds piemērs ar avīzi). Man šī doma patiesībā patika. Un es ar lielu baudu apēdu ar rokām vistiņu, zivi...
Un ir aizķērusies kādreiz momentiņš, kad sajūties, ka ar ēdienu meditē...
Mēs esam iekrituši līdzi pūlim un apstākļiem...
zini,par to varētu veselu diskusiju uztaisīt-kā kurš mājās ietur maltīti???
Es tieši ēšanas procesam atvēlu rītos 15 minūtes,tad ir tā lielā steigas rīšana,bet vakaros ieslēdzu nolejupielādēto seriālu un mierīgā garā paēdu pusstundā.
Taču arī īsti labi tas nav,ja galvenais objekts ir dators..It kā esot arī ļoti slikti ēst datora klātbutnē..
Man patīk rudens
Pamostoties no rīta atvērt logu un ielaist istabā dzestru gaisu,tad uzvārīt kafiju,izcept olas un ietinoties segā,gultā brokastot 
Nogurums? Jā dažreiz arī man tāds uznāk,bet tas tikai normāli,jo neesam taču roboti
Pazīstamas notis ieskanējušās arī manā dvēselē. Vakar pieķēru sevi pie domas,ka mājās ļoti nogurstu, bet ceļojumos varu iet kā atspole,kāpēc tā...?Rudenim pašam par sevi jau nav nekādas vainas, drīzāk zemapziņa saka-aha, paliek vesāks, paliek tumšāks, dodies uz migu un es arī dodos,kaut varētu sadarīt simts labas lietas.
Par to skaisto ēšanu, arī man tas ir sāpīgs jautājums,jo reāli ir tā,ka mēs nevis ēdam, bet rijam.Man bija iespēja padzīvot dažas dienas Austrijā un pavērot brokastu ceremoniju(tieši ceremoniju) vairākus rītus ģimenes viesu mājā un cefe, brokastis tika ēstas vairāk kā stundu!!!Ar milzīgu cieņu pret ēdienu un pieklusinātām sarunām notika šis pasākums.Tad jāpadomā par saviem rītiem....njā...labākajā gadījumā 5 min.apēsta ola un uz darbu rikšiem.Pieņemu,ka tā tomēr ir audzināšana un šos paradumus nevar tā 5 minūtēs mainīt.
jā,pāris reizes mani ir sagaidījis arī tāds pārsteigums-tīrie trauki
Arī tā bija svētku reize
Mmmm, no rīta - pats jaukākais ir pavārtīties pa gultu ar apziņu, ka var vēl palaiskoties....
Man arī patīk no rītiem un vakaros ieritināties segā, tā šķiet tik omulīgi, siltāk...
Manuprāt, cīņai pret rudens depresiju palīdz maziņu mērķu ieplānošana katrai dienai, vienalga, darbadiena vai brīvdiena. Ļoti palīdz svaigs gaiss, brīvdienā jāspēj sevi pierunāt iziet ārā uz kādu tavā apkaimē skaistu vietu - parku, pilsētas daļu utt. Sports - riteņbraukšana, skriešana ārā palīdz gan uzturēt fizisko formu, gan kliedē negatīvās domas. Kakao, garšīgas pauzes ar kādu gardumiņu uzlabo omu
Mājās - ļoti palīdz dažu mēbeļu pārvietošana, tas liks paskatīsies uz savu dzīvesvietu savādāk, atsvaidzinās un liks justies patīkamāk.
Par traukiem - būtu labi norunāt, ja vīrs, kurš kādā dienā ir saimnieks virtuvē, sekotu līdzi arī traukiem, nevis tie gaidītu tavu atgriešanos.
ceru,ka te tas attēls būs ar labāku izšķirstspēju.Lai man piedod gan modele,gan fotogrāfe..
vai vaivai! un es aizmirsu `pašu galveno`-jā,kopš tā teikuma par ziediem vāzē Anita mani ir sadraudzinājusi ar ziediem!! Man tos tagad ļoti,ļoti vajag mājās! Vairs nav tā maniakālā sajūta,ka manā klātbūtnē viss zaļais mirst! Tagad,kaut arī tie mirs,bet es baudīšu to skaistuma acumirklību
vaaaai,cik šī bilde man sanāca briesmīga
(