Mana dienasgrāmata - Izrāde Vējiem līdzi

pece
pece 30. septembris 2013 08:28
1709

Sestdien biju uz izrādi Dailes teātrī „Vējiem līdzi”, uz kuru man biļetes dāvināja man ļoti tuvs un mīļš cilvēciņš – paldies!

Vispār ir tā, ka parasti izvairos no teātra vai filmas skatīšanos par darbiem, ko esmu lasījusi grāmatā, jo kaut kā gadās tā, ka mani iedomātie tēli nelīdzinās izrādē un filmā esošajiem, laikam es un režisori nav gluži uz viena viļņa. Šoreiz nevarēju neiet...

Atzīstos – izrāde man patika. Baudīju Neverauskas Skārletu un Skarstiņa skaisto balsi Batlera lomā (piedodiet balss bij īsti vietā, bet Batleru biju iedomājusies citādāku vizuāli).  Un kopumā visu ieraudzīju citādāk, nekā biju saskatījusi lasot grāmatu.

Kad lasīju grāmatu „Vējiem līdzi”, biju jauna meitene, kura ticēja skaistai, baltai mīlestībai un kurai visa pasaule bija pie kājām, man šķita netaisni, ka nabaga Skārletai ir tik daudz jācieš, ka mīlas mokas ir tik briesmīgas un skaistai meitenei tās nepiedien.

Šoreiz saskatīju Skārletu – maitu! Maitu, karjeristi, kura savā egoismā neredz nedz apkārt samītās dvēseles, nedz patiesi un no sirds rūpējas par saviem tuvākajiem, tai skaitā bērniem (šis man vispār, kā mātei, kura ļoti mīl savus bērnus, nekādi nav saprotams). Sievieti, kura savu mērķu vārdā ir gatava iet pāri līķiem un beigās paliek pie sasistas siles.

Dzīve mums dod izvēles un  iespējas, bet ja mēs palaižam garām īsto brīdi, tad otras iespējas vairāk var nebūt…. Ir jāiemācās iespējas saredzēt un tās izmantot īstajā brīdī.

Ko Skārletā saredzat Jūs?

 

Blogo Sieviešu klubā un laimē Sebamed dāvanu komplektu

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
hiperkeri 30. septembris 2013 10:57

jā,es tieši šo interpretāciju dēļ nespēju iet uz Andreja Žagara garadarbiem operā.Man vienkārši VAJAG oriģinālu!

Rebeka 30. septembris 2013 09:41

Mana ome manai mammai ielika vārdu Skarleta ( bez garā ā... jo cik sapratu agrāk, kaut kā nesauca ar to garo) mamma stāsta, ka nebija īpaši laimīga par to, jo Skarletas tēls galīgi nešķitis viņai atbilstošs un viņai nepatīk tikt salīdzinātai ar viņu.

Hahh.. bet ironiski, ielika man vārdu Rebeka, no romāna, kurā arī varone nav no jaukākajām, bet man patīk. :D

lotte 30. septembris 2013 08:57

Es arī nevaru iedomāties Skrastiņu Batlera lomā :)
Jā, tā jau ir tā slavenā Skārletas dilemma - egoiste vs ģimenes galva, kas par visiem rūpējas. Bet vislabāk man patīk grāmatas turpinājums "Skārleta", kur viņa pieaug un patiesi atveras kā sieviete, kā māte, kā sieva.

Kerstyna 30. septembris 2013 08:43

Man Skārleta vienmēr ir patikusi, gan tad, kad es biju jauna, gan tad, kad esmu briedumā... Un es arī ietu pāri līķiem, ja manu ģimeni apdraudētu... nošautu , daudz nedomājot. Nav jau tā, ka Skārleta nemīlēja savus bērnus... par ko gan viņa cīnījās? Par Taru, par savu māju, lai bērniem, ģimenei nebūtu jāpiedzīvo trūkums. Mani ir fascinējusi Skārletas spēja no sabrukuma celties un iet... Un frāze - "Par to es domāšu rīt..." , ne vienu reizi vien ir paglābusi mani no pārsteidzības.