Likteņstāsti Vijas Beinertes sarunu grāmatā "Mans zelts"

Linduchy
Linduchy 27. novembris 2018 16:21
205

Ikviens liktenis ir noslēpums un arī brīnums. Pat dzīve, kas plūdusi kā rāma upe, klusos līčos glabā neizdibināmus dziļumus, kas vilina, satrauc un mudina ielūkoties. Kur nu vēl straujās un krāčainās, kas ķircina un izaicina, rauj līdz, pārsteidz ar trakiem pagriezieniem, vareniem ūdenskritumiem, mirdzošu šļakatu šaltīm. 

Vijas Beinertes grāmatā “Mans zelts” ir apkopotas sarunas, kas reiz publicētas žurnālā “Mājas Viesis”. Viena grāmata, 15 personības, viņu atmiņas par bērnību, domas par tagadni un cerības par nākotni.

Šo stāstu stāstītāji ir tik atšķirīgi, taču viņus visus vieno mīlestība – savas zemes mīlestība. Daudzi no viņiem ir piedzīvojuši smagu un pat ļoti smagu bērnību, okupācijas laika netaisnības un vilšanos par šobrīd notiekošo Latvijas politiskajā un ekonomiskajā vidē, tomēr neviens no šiem cilvēkiem neatmet ticību, ka reiz arī Latvijas tautu kopumā, nevis izmeklētu eliti, gaidīs saulaina nākotne, ja vien katrs no mums pārstās vaimanāt par sūro dzīvi un sāks strādāt – pašaizliedzīgi un uzcītīgi, negaidot, ka kāds cits nāks un darīs mūsu vietā.

Jānis Endzelīns, Imants Lancmanis, Ingmars Zemzaris, Alberts Bels, Pēteris Krilovs, Ēriks Ošs, Arnolds Plaudis, Roalda Dobrovenska, Raimonds Pauls, Mārcis Auziņš, Andris Dambis, Egils Levits, Juris Rudevskis, Harijs Tumans un Georgs Andrejevs – katram no viņiem ir savs stāsts, kuru veido gan prieki, gan dzīves pārbaudījumi, kāpumi un kritumi, spēja piedot un virzīties uz mērķi.

Manuprāt, grāmata “Mans zelts” ir lielisks veltījums Latvijas simtgadē. To caurvij sirsnīga Latvijas zemes, tautas un kultūras mīlestība, kā arī dziļa pateicība par brīvību. Grāmatas stāsti iedvesmo, mudina nebaidīties uzdrīkstēties un, protams, liek novērtēt to, kas mums ir dots, liek lepoties ar savu identitāti un sargāt to. Dziļi un izjusti.

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies