Lielā melu burtnīca

Linduchy
Linduchy 13. maijs 2016 11:39
853

Gandrīz 3.5 stundas pavadītas Dailes teātra Mazajā zālē, skatoties Pētera Krilova režisēto izrādi „Lielā melu burtnīca“. Izrāde gara un diezgan savdabīga, tā liek prātot un uzdot jautājumus – kārtīgs prāta mežģis.

Izrādes pamatā ir 1986. gadā izdotais Agatas Kristofas romāns „Piezīmju burtnīca“. Romāns stāsta par dvīņu brāļiem ar „īpatnībām“ - Lūkasu un Klausu, kurus māte, cenšoties paglābt no bada nāves Otrā pasaules kara nomocītajā Ungārijā, aizved uz pierobežas pilsētiņu pie vecmammas. Vecāmāte, skopa pēc dabas un strādīga, nav īpašā sajūsmā par negaidīto ģimenes pieaugumu, tomēr sniedz pajumti. Lūkass un Klauss vienmēr un visur ir nešķirami. Viņi dzīvo citā – savā pasaulē, pielāgojas totalitārajai videi un rod iespēju gūt labumu ar viltību, šantāžu, meliem un citiem paņēmieniem, lai izdzīvotu tik sarežģītajā laikā – kara posts, nabadzība, komunisms, aizliegumi un bailes, šķiršanās un zaudējumu sāpes, alkas pēc mīlestības un siltuma. Jaunajā valsts iekārtā ir vieglāk dzīvot ar „idiota“ atzīmi papīros – mazāk jautājumu, mazāk problēmu, mazāk darīšanas ar valsts iestādēm.

Režisors centies izrādē salikt iespējami daudz momentu no Kristofas darba. Daži no tiem tika izspēlēti bez iedziļināšanās detaļās – garām skrienot, ķeksīša pēc – manuprāt, gluži lieki. Tāpēc izrāde sanāca pārāk gara un izstiepta. Izņemot ārā vairākas epizodes, izrādi varētu izspēlēt 2-2.5 stundās. Jo pirmā izrādes daļa, kura ilga pusotru stundu, bija lieliska – ar humoru (dažbrīd gan ar melnu humoru) un viegli uztveramu stāstu. Savukārt izrādes otrā daļa bija pārāk izstiepta, depresīva, neskaidra, haotiska un garlaicīga. Otrā daļa lika uzdot jautājumus un prātot, bet nesniedza atbildes.

Nevaru teikt, ka es būtu sajūsmā par šo izrādi, tomēr slikta tā nebija. Ļoti savdabīga, grūti izprotama. Tā kā neesmu lasījusi oriģināldarbu, nevaru spriest, vai neatbildētie jautājumi ir izrādes apzināts mērķis, vai arī tie ir palikuši neatbildēti haotiskā un pārlieku izstieptā iestudējuma rezultātā.

Atzinīgi novērtēju visu izrādes aktieru veikumu, bet īpaši - Artūra Dīča (Lūkass) un Mārtiņa Upenieka (Klauss) aktierspēli – idiotu tiešām jāmāk notēlot. Indra Briķe (Vecāmāte) lieliski un pārliecinoši notēloja skarbu lauku sievu, pilsētas „raganu - indētāju“. Ilze Ķuzule-Skrastiņa izrādē spēlēja divas lomas – kalponi un Jasmīni. Abas šīs lomas bija ar pikantu piesitienu, nospēlētas pārliecinoši. Pikantuma izrādē netrūka!

Skatuves iekārtojums bija veidots interesanti - drūmajam laikam atbilstošā noskaņā. Brīžiem gan likās, ka konstrukcijas nav īpaši stabilas – man pašai laikam būtu bailīgi pa tādām kāpelēt un lēkāt, bet aktieri to darīja pārliecinoši.

Pēc izrādes palika neatbildēts jautājums – bija vai nebija, cik bija, vai var ticēt visam, ko redzi, vai var ticēt valsts ierēdņiem, kas saka, ka nekas nav bijis?

Foto: Agnese Zeltiņa (http://www.dailesteatris.lv/izrade/498/liela-melu-burtnica)

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies