Lidošanas stāstiņš jeb kā es braucu pāri puspasaulei

pece
pece 16. decembris 2010 13:35
681

Visspilgtāk atmiņā ir palicis brauciens uz Visbija (– Stokholma – Londona-) Bostona un atpakaļ. Gan tāpēc, ka tas bija viens no maniem pirmajiem braucieniem ar lidmašīnu un vēl tik tālu, gan tāpēc, ka tobrīd manas angļu valodas zināšanas nebija spožas.

 


 

 

Turpceļā pirmais misēklis bija lidmašīnas izlidošanas kavēšanās uz Stokholmu, bet tā kā laiks bija gana, lai pārbrauktu no vienas lidostas uz otru, kreņķi neķēru, bet mazliet nācās iespringt. Arī lidmašīna no Stokholmas mazliet kavējās un Londonas lidostā samulsu, jo bij jāuzspēj uz citu terminālu, kas savā starpā savienoti ar autobusu satiksmi, nolēmu neriskēt un uzprasījos uz palīdzības, visu man laipni izstāstīja un parādīja.

 

 

Pirmo reizi dzīvē saskāros ar situāciju, kad uz lidmašīnas konkrēto reisu ir pārdotas vairāk biļetes nekā ir sēdvietas, un tika lūgti atsaukties brīvprātīgie, kuri ir gatavi nakti pavadīt viesnīcā, ar apmaksātām vakariņām un izklaides pasākumu, plus kompensācijas pārsimts ASV dolāru, kas manās ausīs tobrīd tālajā 1994. gadā šķita prātam neaptverama summa. Bet es neļāvos kārdinājumam, to izdarīja jaunu puišu kompānija, bet visticamāk vēlāk to nožēloja.  Pie iekāpšanas ļoti cītīgi tika izpētīta mana pase, kad apjautājos vai ir kas nepareizi, atbilde skanēja nē, bet es pirmo reizi redzu Latvijas pasi. Lidmašīna Bostonā ieradās 40 minūtes pirms laika un aiz tās tika aizvērta lidosta uz dienām četrām. Es jutos pārlaimīga, jo pēc tam visas lidmašīnas no Eiropas, kurām bija jānosēžas Bostonā tika sēdinātas Kanādā, bet man tajā laikā bija nepieciešama Kanādas vīzas, nāktos pāris dienas dzīvot lidostas teritorijā, vai kā citādi. Kaut gan man pat šodien nav īsti skaidrs kā situācija būtu risinājusies tajā gadījumā, jo ielidošana notika pēdējā darba dienas vakarā pirms Ziemassvētku brīvdienām. Par laimi mani no tā pasargāja.

 

 

Laimīga pavadīju laiku Amerikā, baudīju salu un nenormālu sniega daudzumu- manās atmiņās palicis skats – ar žogu apjozta teritorija, kur zem sniega, gluži neredzamas un nenojaušamas stāv automašīnas. Laiks gāja, lidostu te dažas dienas atvēra, te atkal aizvēra lielā sniega apjoma dēļ. Tuvojās mājās braukšanas laiks, piedzīvojumi sākās jau ceļā uz Bostonu, kas atradās apmēram 300 km attālumā. Biju izlēmusi dienu pavadīt Bostonā, izmetot vēl kādu līkumu, tomēr viss izvērtās citādi. Autobuss ieradās laikus, bet nokļūstot līdz autostrādei sākās jautrības. Automašīnas pa autostrādi pārvietojās sekojoši – pa priekšu sniega tīrāmā mašīna, tad auto kolona apmēram 10 minūšu garumā, tad autostrādi slēdz, bet kolonna turpina ceļu, un pa laikam tīrītājs brauc atpakaļ pēc jaunas auto kolonas. Vietām braucām pa autostrādi, vietām pa maziem ceļiem, milzīgā laika rezerve kusa nemanāmi. Autobusā pavadīju gandrīz trīsreiz vairāk laika nekā plānots. Bet ierados laikā, lai paspētu uz lidostu.

 

 

Lidosta pilna ļaužu, nav vietas, kur lāga apstāties, jo jau trīs dienas lidosta ir bijusi praktiski slēgta. Ieraugu, ka tomēr viena lidmašīna uz Eiropu ir pacēlusies un eju reģistrēties. A tur priekšā tipisks amerikānis, kurš paskatās manā pasē un saka – viņš nevarot mani lidmašīnā ielaist, jo man nav vīzas!

 

 

Vīzas man nav, bet man ir uzturēšanās atļauja Zviedrijā, kura derīga vēl pāris mēnešus. Šis tik maļ savu – vīzas nav un variantu nav! Beigās tomēr atsauc kādu priekšnieķeli, kurš ilgi burās pa saviem priekšrakstiem un beigās pēc minūtēm 20 tomēr atzīst, ka derēs arī uzturēšanās atļauja. Dodos uz iekāpšanas vietu. Tur tāda interesanta sistēma tobrīd bija – tādi stikla būrīši, nodalīti viens no otra, kā tur tiec iekšā, tā ārā vairs nelaiž. Gaidu vienu stundu, otru, beidzot mūs sasēdina lidmašīnā. Sēžam un gaidām, atnes ūdeni, pēc laika apelsīnu sulu. Laiks rit – gaidām! Paziņo – pilots brauks skatīties vai skrejceļi gana tīri un nokusuši (šiem tur apsildāmie skrejceļi). Tā reizes divas, trīs, līdz beidzot saka – braucam! Jūtos pārgurusi, paceļamies, atlaižu atzveltni un guļu. Pēkšņi mani modina stjuarte – paceliet atzveltni – nolaižamies!

 

 

Kur nolaižamies? Kāpēc? Mēs tak vis okeāna! Izdzirdu – esiet bez panikas, lidmašīna apledo, tāpēc nolaižamies. Beidzot sadzirdu, ka nolaižamies Kanādā. Tur lidmašīnai notīrīja ledu un appūta ar pretapledošanas šķidrumu un lidojam beidzot uz māju pusi.

 

 

Pamostos un nesaprotu cik ir pulkstenis un kur esam, veinīgais, kas ir skaidrs, savienojošais reiss ir aizlidojis bez manis. Pamazām sāk apzināt ļaužus, kuriem ir jātiek tālāk uz citiem reisiem. Pēc piezemēšanās mūs mudīgi sašķiro pa tālākajiem reisiem. Uz Stokholmu esam kādi 8, mūs ātri izved cauri bez rindas visām procedūrām un iesēdina vieglajās lidostu apkalpojošās automašīnās un aizved uz lidmašīnu. Sekmīgi esmu Stokholmā, tikai viens sīkums – tajā steigā mana bagāža nav atbraukusi. Sajūta mazliet sireāla – saprotu, ka nāksies kādas dienas iztikt ar to, kas mazajā mugursomā, jo Zviedrijā studējot nebij pie rokas lieku drēbju, viss, kas bija bij līdzi uz Ameriku.

 

 

Tā ar Visbijā atgriezos bez nekā, bet otrā dienā British Airways ar visu bagāžu bij klāt. Tāda bija mana pirmā lielā pieredze ar lidošanu!

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
sanny 16. decembris 2010 20:33

ui, pieriekš. komentars par agy rakstu..

sanny 16. decembris 2010 20:32

dekors jauks :)
un liecina par to, ka mājās nav mazu bērnu, suņu un kaķu :D

16. decembris 2010 16:20

pece - Labs piedzīvojums! Galvenais, ka viss labi beidzās! :)
Viesis - perfekti. man ļoti nepatīk lidot, bet šādi es pat gribētu! :)

Aggie 16. decembris 2010 16:13

viesi

nu tiešām SUPER, es ar labprāt pilota kabīnē pasēdētu (nu nav tak ļaunuma bez labuma)

16. decembris 2010 15:46

Cau. Stastins ir tiesam labs. Bet sini pasa sakara ar to lieko bilesu pardosanu. Man tas notika cela no Rigas uz Frankfuri caur Pragu. Parsesanas laiks bija loti iss, bet pietiekams. Tomer man vietas vairs nebija. Uz nakoso reisu ari vairs vietu neesot. Neesmu agresiva pec dabas, bet te nu ari man bija mers pilns. Pateicu, ka uz nakoso lidmasinu es busu pie vartiem un lai vini skatas, ka es dabuju vietu. Ta ari izdariju. Kad visi jau bija sakapusi, iznaca pilots un darbiniece vinam jautaja, ko nu lai dara. Lai es nakot lidzi! Sedeju pilotu kabine ka tresa persona. Mani kartigi piespradzeja ar trim spradzem. Un paradija, ka atspradzeties, ja kas - viniem nebusot laika pinkereties! Beigas laipni paradija ka viss darbojas. Super! Bija interesanti loti.

Aggie 16. decembris 2010 14:25

pece

...labais, man tā sasēdināšana lidmašīnā un marinēšana bija uzreiz pēc tā 11. septembra Prāgā... mums suliņas deva dzert, jo lidmašīnā tak karsti...n-tās pārbaudes pirms iesēšanās un vēl kamēr sēdi lidmašīnā... četrus tā arī izsēdināja no lidmašīnas...